Назад к книге «Hipnotizētājas mīlas stāsts» [Laiena Moriartija]

HipnotizД“tДЃjas mД«las stДЃsts

Laiena Moriartija

Kad hipnoterapeite Elena O’Ferela sāk tikties ar pievilcīgo mērnieku Patriku, sievieti pārņem patīkamas priekšnojautas, ka viņa beidzot ir sastapusi īsto. Cilvēku, ar kuru dibināt ģimeni un ar kuru kopā novecot. Arī Patrika jūtas ir tikpat spēcīgas, un šķiet, ka zvaigžņu stāvoklis ir labvēlīgs abu mīlestībai. Ir tikai viens sīkums – Patrika bijusī draudzene, kura nav gatava viņu aizmirst.

Aizkustinošs un psiholoģiski niansēts stāsts par to, kā zaudējuma sāpes var satricināt cilvēka iekšējo pasauli un kā viņš mēģina ar to tikt galā – ne vienmēr pareizā un pieņemamā veidā. Šis ir stāsts arī par atjaunotni – par cerību, mīlestību un piedošanu.

Apgâds “Kontinents

DЕѕordЕѕam un Annai

PirmДЃ nodaДјa

Domājot par hipnozi, cilvēki iztēlojas svārstu šūpošanos – "jūs kļūstat miegains" – un brīvprātīgos, kuri šovos uz skatuves kladzina kā vistas. Tāpēc ir gluži saprotami, ka daudzi klienti, ieradušies pie manis pirmo reizi, jūtas ļoti nemierīgi. Patiesībā hipnoze nav nekas nedabisks vai biedējošs. Jums savā ikdienā jau reiz droši vien ir gadījies piedzīvot "transam līdzīgu stāvokli". Vai kādreiz, ar automašīnu dodoties uz kādu zināmu ceļamērķi, esat atklājuši, ka nemaz neatceraties, kā esat tur nokļuvuši? Vai zināt ko? Tobrīd jūs bijāt transā!

В В В В NO BROЕ Г›RAS

    "IEPAZĪSTIETIES AR ELENU O’FERELU, HIPNOTERAPEITI"

Mani vД“l nekad neviens nebija hipnotizД“jis. GodД«gi sakot, es tam visam nemaz Д«sti neticД“ju. Man padomДЃ bija mierД«gi gulД“t, izlikties, ka hipnoze ir iedarbojusies, un censties nesmieties.

– Lielākā daļa cilvēku paši brīnās, cik ļoti tas viņiem patīk, – hipnotizētāja sacīja. Viņa bija viscaur maiga un smaržoja pēc tīrības; ne kosmētikas, ne rotu. Viņas āda izskatījās tik gluda un caurspīdīga, it kā viņa allaž mazgātos tikai kalnu strautos. Viņa smaržoja kā pārmērīgi dārgu rokdarbu preču veikals lauku pilsētās: pēc sandalkoka un lavandas.

Telpa, kurā atradāmies, bija mazītiņa, silta un dīvaina. Tā bija iebūvēta vienā mājas pusē un līdzinājās iestiklotam balkonam. Paklājs bija netīrs, ar izbalējušām, sārtām rozēm, toties logi – mūsdienīgi: stikla plātnes no grīdas līdz griestiem gluži kā ātrijā. Telpu bija piepludinājusi gaisma. Kad ienācu pa durvīm, šķita, ka tā šalkdama iziet man cauri galvai gluži kā spirdzinošs vējiņš, un mani pārņēma vecu grāmatu un jūras smarža.

MД“s nostДЃjДЃmies lД«dzДЃs pie paЕЎiem logiem, hipnotizД“tДЃja un es. Atrodoties tik tuvu, lejДЃ nebija iespД“jams saskatД«t smiltis; tikai jЕ«ru kДЃ saplacinДЃtu, spД«dД«gu skДЃrdu, kas aizstiepДЃs lД«dz pat apvДЃrЕЎЕ†a blДЃvi zilajai ЕЎvД«kai.

– Es jūtos tā, it kā stāvētu kuģa priekšgalā, – uzrunāju hipnotizētāju. Šķiet, šāda piezīme viņu ārkārtīgi iepriecināja, jo viņa paziņoja, ka vienmēr esot jutusies tieši tāpat. Viņas acis bija apaļas un mirdzošas kā bērnu izklaidētājai.

Mūsu sēdvietas atradās viena otrai pretī. Mans guļamkrēsls bija mīksts, pārvilkts ar zaļu ādu. Hipnotizētājas atzveltnes krēslam bija sarkanas un krēmkrāsas svītras. Starp abiem krēsliem bija novietots zems kafijas galdiņš, uz kura atradās papīra salvetīšu kārba – daži cilvēki te noteikti raudāja, aizrautīgi šņukstēdami par to, ka iepriekšējā dzīvē bijuši bada nomocīti zemnieki –, ledus ūdens krūze, kuras virspusē peldēja divas nevainojami apaļas citrona šķēlītes, divas augstas ūdens glāzes, mazs sudraba trauciņš ar šokolādes konfektēm spīdīgos papīrīšos un lēzena paplāte, pilna ar sīkiem krāsaina stikla olīšiem.

(Man reiz bija liela, vecmodД«ga stikla lodД«te, kas bД“rnД«bДЃ bija piederД“jusi manam tД“vam. EksДЃmenu un darba interviju laikДЃ es to mД“dzu turД“t plaukstДЃ, cerot uz veiksmi. Pirms pДЃris gadiem es ЕЎo lodД«ti pazaudД“ju, un kopЕЎ tДЃ laika man vairs nav veicies.)