Назад к книге «Vinterbornu dārgumi» [Kimberlija Frīmena]

Vinterbornu dДЃrgumi

Kimberlija FrД«mena

1901. gads Bākas līča tuvumā iet bojā kuģis. Izabella ir vienīgā, kura izglābjas no katastrofas. Dzīvojusi laulībā bez mīlestības, Izabella Vinterborna cīnās ar bēdām, no kurām, šķiet, nemūžam nespēs atkopties. 2011. gads Būdama viena un ar sāpju nomāktu sirdi, Libija Sleitere beidzot atgriezusies mājās pēc divdesmit Parīzē nodzīvotiem gadiem, īsti nezinādama, ko tur atradīs. Ir viens apsolījums, kuru viņa ir lauzusi, – nekad neatgriezties mājās. Mežonīgajā un vientulīgajā Austrālijas piekrastē Izabellai un Libijai nākas cīnīties ar pašu izdarīto izvēli un likteņa iedalītajām kārtīm…

Kimberlija FrД«mena

Vinterbornu dДЃrgumi. No angДјu valodas tulkojusi Gunita MeЕѕule

Mērijai Rouzai – kas pateikts kalnos, tas kalnos arī paliek.

The Times

BRISBENA, 1901. GADA MAIJS

Tiek uzskatīts, ka visi divdesmit divi cilvēki, kas atradās uz burinieka “Aurora” klāja, gājuši bojā viesuļvētrā Austrālijas austrumu piekrastē. Uz kuģa atradās Arturs Vinterborns, Londonas juveliera, nelaiķa lorda Vinterborna pirmais dēls. Vinterborna kungs un viņa sieva atradās uz klāja, jo veda dāvanu jaunajam Austrālijas parlamentam no Viņas Majestātes karalienes Viktorijas. Tiek apgalvots, ka dāvana esot ceremonijmeistara zizlis no tīra zelta ar dārgakmeņiem un tāpēc nenovērtējami dārgs. Persijs Vinterborns, otrais dēls, gatavojas doties uz Austrāliju un uzsākt meklējumus.

Prologs

Sievietes baltā āda mirdz nežēlīgajā saulē. Viņas gaišzilā kleita līp pie potītēm. Debesis liek viņas acīm iesmelgties: viņa spēj saskatīt kosmosa plašo arku aiz to ziluma. Smiltis šņirkst zem viņas kailajām kājām. Kurpes ir aprijusi jūra. Visu viņas mantību, arī vīru. Viss ir zudis, nogrimis aukstajā, tumšajā sālsūdenī. Viss, izņemot lādi, kuru viņa velk sev līdzi pa smiltīm.

Viens solis pēc otra. Viņa nav redzējusi neviena cilvēka seju kopš vīra sejas brīdī, kad viņa tvēriens atslāba un viņš nozuda kaut kur starp kuģi un glābšanas laivu. Viņš izskatījās gandrīz vai pārsteigts.

Sievietes rokas smeldz no lādes vilkšanas, taču viņa to nemūžam nelaidīs vaļā, kamēr vien plaušās būs gaiss. Iekšā atrodas kaut kas tik dārgs, ka domas par tā zudumu liek viņas sirdij sažņaugties krūtīs. Jūra sabangojas un atkāpjas, sabangojas un atkāpjas, kā tā ir darījusi jau kopš brīža, kad viņa sāka iet. Sākumā skaņa viņai likās mierinoša, taču nu tā kaitina. Viņa grib klusumu sev apkārt. Grib mieru, lai varētu padomāt par notikušo, par zaudēto un to, ko lai iesāk tālāk.

PirmДЃ nodaДјa

2011. GADS

Libija sēdēja nelielā ciema baznīcā un apraudāja vīrieti, kuru bija mīlējusi divpadsmit gadus. Teju astoņdesmit cilvēku lielajā draudzē neviens neveltīja viņai siltu pieskārienu vai skumju smaidu. Viņi pat nezināja, kas viņa tāda ir. Un, ja zināja, tad neizrādīja to.

Savā ziņā tas bija atvieglojums: vismaz nebija nekādu šķību skatienu, nekādas murmināšanas pie auss, aizsedzot muti ar plaukstu, nekāda vēsuma no blakussēdētājiem abās sola pusēs. Taču, no otras puses, tā bija skumja nepatīkamās patiesības atzīšana. Neviens nezināja, ka vīrietis, no kura viņi šodien bija sanākuši atvadīties uz mūžu – vīrietis, kura spēcīgais augums un žilbinošais dzīves spars nez kādā veidā ietilpa šaurajā kastē baznīcēnu priekšā, viņai bijis vissvarīgākais cilvēks pasaulē. Marks Vinterborns – miris piecdesmit astoņu gadu vecumā no plīsušas aneirismas. Viņu apraudāja ģimene: sieva Emīlija un divas pieaugušas meitas.

Libija īsti nezināja, kā jāizturas nelaiķu slepenajām mīļākajām, taču pieņēma, ka vispareizākais būs sēdēt aizmugurējā solā ar sāpošu sirdi, it kā tā varētu salūzt gabalos, valdot vēlēšanos pielēkt kājās un iesaukties: “Bet neviens no jums viņu