Meitene bez pagДЃtnes
Ketrina Krofta
Katram no mums ir noslēpumi. Dažiem tie ir nāvējoši. Lija dzīvo nošķirti. Viņa ir uzbūvējusi pati savu mazo pasaulīti, lai patvertos no pagātnes notikumiem, kurus labprāt aizmirstu… Ilgojoties pēc sabiedrības un draugiem, Lija iepazīstas ar Džūljenu. Tikko noticējusi, ka arī viņa spēs atgūties no traumas, Lija sāk saņemt nepārprotamas draudu vēstuli, kurā tiek pieprasīta atriebība par sagrautu dzīvi… Ievelkošs psiholoģisks trilleris, kas neļauj atslābt līdz romāna pēdējai lappusei.
Ketrina Krofta
Meitene bez pagДЃtnes. No angДјu valodas tulkojusi Gunita MeЕѕule
PateicД«bas
Esmu milzД«gu pateicД«bu parДЃdДЃ vairДЃkiem cilvД“kiem, kuri mani atbalstД«ja un palД«dzД“ja mana treЕЎДЃ romДЃna tapЕЎanДЃ.
Vispirms vД“los pateikties savai aДЈentei Medelainai MilbД“rnai un visiem aДЈentЕ«ras darbiniekiem, kas nenogurstoЕЎi strДЃdДЃ, lai atbalstД«tu savus autorus.
Milzīgs paldies Kešini Naido, manai fantastiskajai redaktorei, par ticību man un par vērtīgajiem padomiem, kas ļāva uzlabot šo grāmatu. Īpaša pateicība arī pārējiem Bookouture darbiniekiem: Oliveram, Klērai un Kimai. Paldies jums par uzņemšanu un iekļaušanu savā komandā! Jūtos ārkārtīgi lepna un priecīgi satraukta par to, ka esmu kļuvusi par Bookouture autori.
VД“l es gribД“tu pateikties visiem autoriem, kurus esmu iepazinusi pДЃris pД“dД“jo gadu laikДЃ un kuri mani ir uzmundrinДЃjuЕЎi un atbalstД«juЕЎi, un sapratuЕЎi ЕЎo ceДјu, it Д«paЕЎi E. DЕѕ.
Vainsai un Melai Е eratai.
Un visbeidzot, kā allaž, paldies manam vīram un pārējiem ģimenes locekļiem un draugiem par viņu neizsīkstošo mīlestību un sapratni.
GREISAI UN FILIPAM
Prologs
2003. gads
Viss ir kluss, un kДЃdu brД«di man ЕЎД·iet, ka es varД“tu bЕ«t mirusi. TaДЌu tad sadzirdu apdullinoЕЎu troksni un nezinu, no kurienes un no kДЃ tas nДЃk. Zinu tikai to, ka ЕЎo troksni neesmu sacД“lusi es, jo nez kДЃpД“c esmu izsprukusi cauri sveikДЃ. Gribu pagriezt galvu, lai pДЃrbaudД«tu, kas ir palicis pДЃri no maЕЎД«nas, taДЌu nespД“ju pakustД“ties, tДЃpД“c ka sДЃpes ЕЎaujas cauri skaustam un siltas asinis pil man uz sejas.
SmarЕѕa ir savДЃda: dedzinДЃtu riepu smaka sajaukumДЃ ar benzД«na aromДЃtu un kaut ko daudz, daudz ДјaunДЃku. Ar nДЃves smarЕѕu. Man nav jДЃpalЕ«kojas apkДЃrt, lai zinДЃtu, ka esmu vienД«gДЃ, kas ЕЎajДЃ automaЕЎД«nДЃ vД“l elpo.
IestДЃjas panika, saЕѕЕ†audzot manu pakrЕ«ti; tДЃ ir ДјaunДЃka par fiziskajiem ievainojumiem, kurus esmu guvusi. TДЃ nevar bЕ«t patiesД«ba.
Plaisas pārklājušas vējstiklu gluži kā milzīgs zirnekļa tīkls, un cauri svītru labirintam es saskatu gaismas, sastingušas un zibošas, zilas un dzeltenas, un sarkanas, un sejas, kas ielūkojas iekšā, mutes, kas ieplešas, cenšoties apjēgt notikušo. Panikas pilnie kliedzieni un saucieni manām ausīm šķiet apslāpēti, it kā es atrastos kādā burbulī, kas uztver tikai skaņas viļņus. Taču es zinu, ka ikviens, kas atrodas tur, ārpusē, atcerēsies šo brīdi visu savu mūžu.
Stūre iespiežas man sānos, taču es nespēju pakustēties. Vai varbūt es to nevēlos, tāpēc ka te ir drošāk nekā tur ārā, kur man nāktos stāties pretī nākamajam solim. Es jau tagad zinu, ko varu sagaidīt: mazliet līdzjūtības, tāpēc ka nelaimes gadījumi notiek, taču lielākoties pārmetumus un naidu, tāpēc ka es esmu pie stūres un man ir jāuzņemas atbildība par notikušo.
KДЃdam izdodas atvД“rt manas durvis, un spД“cД«gas, formastД“rpДЃ iespД«lД“tas rokas izceДј mani laukДЃ un novieto uz tДЃdДЃm kДЃ nestuvД“m. TДЃs ir plДЃnas un cietas, taДЌu nu es vismaz esmu izstiepusies visДЃ garumДЃ. Aizveru acis un prДЃtoju, kДЃ gan tas ir iespД“jams, ka es neesmu mirusi.
PirmДЃ nodaДјa
2014. gads
Tovakar, dodoties mДЃjДЃs, kaut kas nelikДЃs lДЃgДЃ. Tas nebija nekas tДЃds, ko es spД“tu nosaukt vДЃrdДЃ, tДЃpД“c ka viss izskatД«jДЃs tДЃpat kДЃ parasti. Es biju tikai viena no daudzajiem cilvД“kiem, kas devДЃs mДЃjup pД“c darba vai kas vispДЃr kaut kur devДЃs. Bija neЕѕД“lД«gi auksti, un es torД«t biju ats