Назад к книге «Jasmīna smarža» [Džūda Devero]

JasmД«na smarЕѕa

DЕѕЕ«da Devero

Čārlstona, 1799. gads. Lēdijai Ketrīnai Edilīnai Hārkortai netrūkst pielūdzēju. Ketrīnai piemīt izteikts piedzīvojumu gars, kas attīstījies, meitenei uzaugot līdzās ar trim brāļiem, un tas arvien attālina viņu no došanās pie altāra. Kad krusttēvs lūdz Keju izpalīdzēt izbēgušam noziedzniekam Aleksandram Makdauelam, viņa nešauboties piekrīt… Šoreiz piedzīvojums izvēršas par ekstrēmu pārbaudījumu. Kejai ir jāuzticas Aleksam vai jāiet bojā…

DЕѕЕ«da Devero

JasmД«na smarЕѕa

PirmДЃ nodaДјa

ДЊДЃrlstona, DienvidkarolД«na, 1799. gads

– Padomā par Hailendu, – Tīsijs Konors teica savai krustmeitai Kejai. – Padomā par tēva dzimteni un cilvēkiem tajā. Viņš bija muižnieks, un tu esi muižnieka meita, tātad…

– Vai tēvs man liktu darīt to, ko tu man lūdz? – Keja painteresējās. Biezo skropstu ietverto acu skatienā jautās smaids.

TД«sijs gulД“ja gultДЃ, jo kДЃjai bija uzlikta ЕЎina no ceДјgala lД«dz gurnam. KДЃja bija lauzta pirms daЕѕДЃm stundДЃm, un vД«rietis sДЃpД“s saviebДЃs pД“c katras kustД«bas, tomД“r vДЃri uzsmaidД«ja Kejai.

– Ja tavs tēvs zinātu, ko lūdzu viņa mīļajai meitai, viņš piesietu mani pie ratiem un vilktu pāri kalniem.

– Es braukšu, – ierunājās Houpa, kas sēdēja otrā pusē gultai. – Es sēdīšos karietē un…

Tīsijs uzlika plaukstu meitenei uz rokas un veltīja viņai gādīgu skatienu. Houpa bija vienīgais Batšīvas un Īzaka Čepmena bērns. Viņas skaistā, jaunā māte bija mirusi pirms vairākiem gadiem, bet vecais, īgnais, mūžīgi neapmierinātais tēvs joprojām dzīvoja. Tīsijs Konors apgalvoja, ka ir tikai “ģimenes draugs”, tomēr Keja bija dzirdējusi sievietes baumojam, ka Batšīvas un Tīsija attiecības bijušas nopietnākas par draudzību. Klīda runas, ka Houpas īstais tēvs ir Tīsijs.

– Tas ir ļoti laipns piedāvājums, mīļā, bet… – Viņš apklusa, lai skaļi nepateiktu to, kas tāpat bija skaidrs. Houpa uzauga pilsētā un nekad nebija sēdējusi zirga mugurā. Viņa pārvietojās tikai karietēs. Turklāt triju gadu vecumā viņa nokrita no kāpnēm, un kreisā kāja bija nepareizi saaugusi. Zem garajiem svārkiem Houpa slēpa kurpi ar divas collas biezu zoli.

– Krusttēv Tīsij, – Houpa pacietīgi turpināja, – tu no Kejas pieprasi neiespējamo. Paskaties uz viņu! Tērpusies tā, it kā dotos uz balli. Tādā kleitā nevar jāt ar zirgu.

Tīsijs un Houpa palūkojās uz Keju, kuras klātbūtne teju vai izgaismoja telpu. Viņai bija tikai divdesmit gadu. Keja nebija klasiska skaistule kā viņas māte, tomēr ļoti glīta. Tumši zilās acis mirdzēja neparasti garo skropstu ietvarā, tomēr krāšņākā rota viņas izskatā bija biezie kastaņbrūnie mati. Tie bija sasprausti mezglā, un gar seju slīga šķipsnas, kuru dēļ spēcīgais, no tēva mantotais zods šķita maigāks.

– Gribu, lai viņa no tikšanās vietas dodas tieši uz balli. – Tīsijs mēģināja piecelties sēdus un apspieda vaidu. – Varbūt es varēšu…

Houpa viegli pagrūda vīrieša plecu, un viņš atkal atslīga guļus. Viņa nosusināja vīrieša nosvīdušo pieri ar vēsu auduma gabalu.

Viņš atkal palūkojās uz Keju. Meitenes kleita bija patiešām krāšņa – balto satīna audumu ar mežģīņu apdari klāja vairāki simti kristāla krellīšu, kas veidoja sarežģītus rakstus. Kleita ideāli piegūla Kejas slaidajam augumam, un, pazīstot Engusu Makternu Hārkortu, tā maksāja tikpat, cik Tīsijs nopelnījis iepriekšējā gada laikā.

– Houpai taisnība, – Tīsijs teica, – tu nevari doties turp manā vietā. Tas ir pārāk bīstams ceļojums jebkuram cilvēkam, bet jo sevišķi jaunai meitenei. Cik žēl, ka Neita, Ītana vai Tallija nav šeit!

IzdzirdД“jusi savu triju vecДЃko brДЃДјu vДЃrdus, Keja apsД“dДЃs uz krД“sla pie gultas.

– Es protu jāt ātrāk nekā Tallijs, – viņa apgalvoja par brāli, kurš bija nepilnu gadu vecāks par Keju. – Un šauju tikpat labi kā Neits.

–В