Назад к книге «Bēgošā līgava» [Sūzana Elizabete Filipsa, Sūzana Elizabete Filipsa]

BД“goЕЎДЃ lД«gava

SЕ«zana Elizabete Filipsa

Tā vietā, lai dotos pie altāra un sacītu Jā misteram Lieliskajam, labi audzinātā un pieklājīgā Lūsija pamet baznīcu, apmulsušo līgavaini, šokētos kāzu viesus un bēg… Kamēr pasaule meklē viņu, Lūsija ir spiesta atrast pati sevi. Jaunajai sievietei ir jāiemācās izdzīvot brīvībā, prom no mediju uzmanības un privātas apsardzes. Tagad Lūsijas dzīvei ir jauns virziens un cits meklējumu azarts, saistīts ar noslēpumainu vīrieti, kurš par Lūsiju zina gandrīz visu, kamēr Lūsija par viņu pilnīgi neko.

SЕ«zana Elizabete Filipsa

BД“goЕЎДЃ lД«gava. No angДјu valodas tulkojusi Gunita MeЕѕule

Donai – lai arī tu esi skaistāka un labāk ģērbies, es tik un tā tevi mīlu, dārgā draudzene.

Jau nez kuro reizi Lūsija vēlējās, lai viņai būtu īsta ģimene. Visu savu mūžu viņa bija sapņojusi par tēvu, kurš pļautu mauriņu un sauktu viņu kādā muļķīgā mīļvārdiņā no dzīvnieku pasaules, un par mammu, kura nepiedzertos, nezaudētu darbus un negulētu ar kuru katru.

    NO “PIRMĀS LĒDIJAS”

PirmДЃ nodaДјa

Lūsija nespēja paelpot. Līgavas kleitas korsete, kura bija tik nevainojami piegulējusi, tagad saspieda ribas gluži kā žņaudzējčūska. Ko tad, ja viņa noslāps tepat uz vietas, Vainetas prezbiteriešu baznīcas vestibilā?

Ārpusē starptautiska žurnālistu armija stāvēja uz barikādēm, bet sakristeja mudžēja no bagātajiem un slavenajiem. Tikai dažu soļu attālumā bijusī Savienoto Valstu prezidente un viņas vīrs gaidīja, lai pavadītu Lūsiju līdz altārim, kur viņai bija paredzēts salaulāties ar visideālāko vīrieti pasaulē. Ikvienas sievietes sapņu vīrieti. Vislaipnāko, visuzmanīgāko, visgudrāko… Kura sieviete, būdama pie vesela saprāta, negribētu precēties ar Tedu Bodinu? Viņš bija apžilbinājis Lūsiju jau kopš pirmā satikšanās brīža.

Atskanēja tauru skaņas, vēstot par līgavas ierašanos, un Lūsija centās ievilkt plaušās kaut dažas gaisa molekulas. Viņa nebūtu varējusi izvēlēties kāzām vēl skaistāku dienu. Bija maija pēdējā nedēļa. Teksasas Hilas apgabala pavasara puķes jau sāka noziedēt, taču lagerstrēmijas bija pilnos ziedos, un pie baznīcas durvīm auga rozes. Ideāla diena.

Viņas trīspadsmitgadīgā māsa, jaunākā no četrām līgavas māsām Lūsijas nemoderni mazajā līgavas māsu pulciņā, devās uz priekšu pa eju. Pēc viņas vajadzēja iznākt piecpadsmitgadīgajai Šarlotei un tad Megai Korandai, Lūsijas labākajai draudzenei kopš koledžas laikiem. Galvenā līgavas māsa bija Lūsijas īstā māsa Treisija, skaista astoņpadsmitgadīga meitene, kura bija tā aizrāvusies ar Lūsijas līgavaini, ka vēl aizvien sarka, kad viņš to uzrunāja.

Lūsijas plīvurs, žņaudzoši balta tilla slāņi, noviļņoja pie sejas. Viņa iedomājās par to, cik Teds ir fantastisks mīlnieks, cik viņš lielisks, cik laipns, cik asprātīgs. Cik ideāli piemērots viņai. Visi tā teica.

Visi, izņemot viņas labāko draudzeni Megu.

Iepriekšējā vakarā pēc maltītes, kas bija sarīkota par godu kāzu izmēģinājuma ceremonijai, Mega bija apskāvusi Lūsiju un iečukstējusi viņai ausī: “Viņš ir lielisks, Lūs. Tieši tā, kā tu teici. Un tu pilnīgi noteikti nedrīksti viņu precēt.”

“Es zinu,” Lūsija klusībā nočukstēja. “Taču es tik un tā to darīšu. Ir jau par vēlu atkāpties.”

Mega viņu bija spēcīgi sapurinājusi: “Vēl nav par vēlu. Es tev palīdzēšu. Darīšu visu, kas manos spēkos.”

Megai bija viegli runāt. Mega dzīvoja pilnīgi nedisciplinētu dzīvi, taču Lūsija nepavisam nebija tāda. Lūsijai bija pienākumi, kurus Mega nemaz nespēja saprast. Vēl pirms tam, kad Lūsijas māte bija nodevusi svinīgo zvērestu, stājoties amatā, visu valsti bija apbūrusi Džoriku zvērnīca – trīs adoptēti bērni, divi bioloģiskie. Viņas vecāki bija sargājuši jaunākos bērnus no preses, taču Lūsijai