Назад к книге «Es ceļoju viena» [Samuels Bjorks]

Es ceДјoju viena

Samuels Bjorks

Kad pazūd vairākas sešgadīgas meitenes, kas vēlāk tiek atrastas mirušas, Norvēģiju pāršalc vārdos neizsakāmas šausmas. Katrai meitenei ap kaklu atrasta zīmīte: “Es ceļoju viena”. Vai Norvēģiju apsēdis sērijveida slepkava?

Kamēr iedzīvotājos aug panika, pie skandalozās lietas izmeklēšanas ķeras Holgers Munks ar savu specvienību. Bet vai viņam izdosies pierunāt izcilo izmeklētāju Mīu Krīgeri atgriezties komandā? Vai viņš spēs pārliecināt priekšnieku, ka personīgās dzīves traumu māktā izmeklētāja ir spējīga tikt galā ar šo darbu?

Mīa izlemj vēl pēdējo reizi likt lietā savu īpašo talantu, lai apstādinātu mazo meiteņu slepkavu.

“Es ceļoju viena” ir pirmā grāmata sērijā par Holgeru Munku un Mīu Krīgeri. Samuela Bjorka meistardarbs izdots 23 valstīs un kļuvis par starptautisku bestselleru, kas pielīdzināms Kamillas Lekbergas darbiem.

SAMUELS BJORKS

ES CEД»OJU VIENA

MДЃrД«t, mДЃrД«t, lido nu mДЃjДЃs,

Nodegs tava mājiņa, sadegs tavi bērniņi.

2006. gada 28. augustā Hēnefosā Ringerikes slimnīcas dzemdību nodaļā piedzima meitenīte. Meitenītes māte, divdesmit piecus gadus vecā bērnudārza audzinātāja Katarīna Olsena, nomira dzemdību laikā no hemofilijas. Vecmāte un medmāsas vēlāk aprakstīja mazulīti kā neticami skaistu. Viņa bijusi klusa un ārkārtīgi modra, ikviens, kas strādāja nodaļā, viņas skatiena dēļ sajuta ar mazo īpašu saikni. Slimnīcas reģistrācijas dokumentos Katarīna Olsena bija uzrādījusi, ka bērna tēvs – nezināms. Pēc notikušā Ringerikes slimnīcas vadība kopā ar Ringerikes sociālo dienestu centās atrast bērna vecmāmiņu, kas dzīvoja Bergenā. Māte, kas pat nezināja par meitas grūtniecību, ieradās slimnīcā, bet atklājās, ka zīdainis no Ringerikes dzemdību nodaļas pazudis. Nekavējoties policija sāka apjomīgu izmeklēšanas operāciju, tomēr bez rezultātiem. Divus mēnešus vēlāk Hēnefosas centrā, studijas tipa dzīvoklī, tika atrastas zviedru medbrāļa Joahima Viklunda mirstīgās atliekas. Viņš bija pakāries. Zem Viklunda ķermeņa atrada drukātu zīmīti, kura vēstīja: “Piedodiet.”

MazulД«te tДЃ arД« netika atrasta.

I

1.В nodaДјa

Valters Henriksens apsēdās pie virtuves galda un izmisīgi mēģināja apēst kaut nedaudz no sievas sarūpētajām brokastīm. Šķiņķis un olas. Siļķe, salami desa un svaigi cepta maize. Krūzē bija tēja, kas pagatavota no pašu dārzā izaudzētajiem garšaugiem; no tā paša dārza, kuru viņa vienmēr bija gribējusi un kura dēļ viņi bija nopirkuši māju tik tālu no Oslo centra, kur viņu tuvākais kaimiņš bija Ostmarkas mežs. Šī bija vieta, kur varēja nodoties veselīgām nodarbēm. Doties pastaigās pa mežu. Audzēt pašiem savus dārzeņus. Lasīt meža ogas un sēnes, un, kas ir ne mazāk svarīgi, dot vaļu savam sunim; tas bija kokerspaniels, ko Valters Henriksens neieredzēja ne acu galā, taču mīlēja savu sievu un tieši tāpēc bija piekritis visam iepriekš minētajam.

Viņš norija maizes gabalu ar siļķi un uzsāka cīņu ar savu ķermeni, kas par katru cenu gribēja nosūtīt apēsto atpakaļ, no kurienes tas nācis. Viņš iedzēra lielu malku apelsīnu sulas un mēģināja pasmaidīt, lai gan galva pulsēja tā, it kā kāds to būtu dauzījis ar āmuru. Iepriekšējās nakts biroja ballīte izvērtās par pilnīgu katastrofu; kārtējo reizi viņš nebija spējis turēties pa gabalu no alkohola.

Ziņām turpinot dūkt fonā, Valters centās izprast savas sievas sejas izteiksmi. Viņas garastāvokli. Vai agrajā rīta stundā, kad viņš bija iegāzies gultā, viņa paslepus bijusi nomodā – cikos no rīta tas bija, viņš nezināja, bet tas noteikti bija vēlu, stipri par vēlu; Valters gan atcerējās, ka bija novilcis drēbes, bija arī neskaidras atmiņas par aizmigušo sievu: Paldies Dievam!, viņš bija nodomājis, pirms nemaņā sabruka uz pārāk cietā matrača, ko viņi bija iegādājušies, jo sieva uzstājīgi pra

Купить книгу «Es ceļoju viena»

электронная ЛитРес 799 ₽