Назад к книге «Džekpots» [Deivids Baldači]

DЕѕekpots

Deivids BaldaДЌi

Viņai ir divdesmit. Skaista, spēcīga, asprātīga un līdz izmisumam nabadzīga, turklāt ar mazu bērnu uz rokām. Lūena Tailere saņem piedāvājumu laimēt loterijā simts miljonus dolāru. Perfekta nacionālās izlozes kandidāte, gards kumoss presei un cerība miljoniem loterijas spēlmaņu…

Tas ir piedāvājums, kuru viņa nevar noraidīt. Ja Lūena atteiktos iesaistīties, viņa tiktu nogalināta… un naudu laimētu kāds cits bezcerīgais. Lūana kādu brīdi cīnās ar sirdsapziņu, jo viņa ir nabadzīga, bet godīga, līdz izlemj ļauties kārdinājumam. Tik tālu viss lieliski… Ja vien negadījies tas briesmīgais notikums ar Lūanas draugu, kurš vēl dzīvs būdams nekam nebija derīgs, un nu ir beigts un pagalam… Kurš tiek turēts aizdomās, kā jums šķiet?

Romāns ir veco labo laiku detektīva paraugs – meistarīgi nospriegots un gudri savīts asa sižeta trilleris, tikpat ātrs un neparedzams kā mazās, vieglās loterijas bumbiņas, ar kurām saistās tik daudz trauslu sapņu un cerību.

Deivids BaldaДЌi

DЕЅEKPOTS

Kolinam – manam draugam, manam zēnam, manam dēlam…

PATEICДЄBAS

Mišelai, kas visu kārtoja, kamēr es biju aizklīdis savā sapņu pasaulē.

DЕѕeniferai Stainbergai par tieЕЎДЃm lieliskiem pД“tД«jumiem.

Medicīnas doktorei Ketrinai Brūmai, kura izbrīvēja laiku savā tik ļoti aizņemtajā dienā un pusdienojot parunāja ar mani par indēm.

Stīvam Dženingsam par viņa aizvien modro redaktora skatienu.

Manam labДЃkajam grДЃmatvedim KДЃrlam Petonam un Tomam Depontam no NationsBank par tik Дјoti vajadzД«go palД«dzД«bu sareЕѕДЈД«tajos nodokДјu jautДЃjumos.

Lerijam KirЕЎbaumam, MorД«nai ДЄdЕѕenai un pДЃrД“jai Warner komandai par atbalstu un vienkДЃrЕЎi par atklДЃtД«bu un labestД«bu.

ДЂronam PrД«stam, kurЕЎ bija mans prДЃtnieks, mans padomdevД“js un, vissvarД«gДЃkais, mans draugs.

FrДЃnsisai DЕѕeletai-Millerei, kas stДЃstu vД“l neizmД“rojami uzlaboja.

Pārējiem maniem draugiem un ģimenes locekļiem par viņu neatslābstošo mīlestību un atbalstu.

PIRMДЂ DAД»A

PirmДЃ nodaДјa

Džeksons – plecīgs, ģērbies pelēki svītrotā uzvalkā – pētīja tirdzniecības centra garo gaiteni, kur kalsnējas māmuļas stūma piekrautus iepirkumu ratiņus un pastaigādamies sarunājās pulciņš padzīvojušu pilsoņu. Viņš uzmanīgi vēroja ieeju ziemeļu pusē. "Nav šaubu, viņai jānāk no tās puses, jo tur tieši pie pašām durvīm atrodas autobusu pietura. Cita transporta viņai nav. Viņas piedzīvotāja mašīna šajos mēnešos jau ceturto reizi stāv zemesgabalā pie dīķa. Tam katrā ziņā jābūt mazliet apnicīgi," viņš domāja. Autobusu pietura bija uz galvenā ceļa. Lai līdz tai nokļūtu, vajadzēja nostaigāt aptuveni jūdzi, taču viņa to darīja bieži. Kas gan cits atlika? "Bērnu viņa ņems līdzi. Piedzīvotāja uzraudzībā viņa to nemūžam neatstās, par to es esmu pārliecināts."

Tā kā visos savos darījumos viņš sevi nemainīgi dēvēja par Džeksonu, tad nākamajā mēnesī vajadzēs krasi pārveidot izskatu. Pagaidām viņš bija plecīgs vīrs vidējos gados. Protams, atkal būs jāpārveido seja, varbūt jāsamazina svars, jākļūst garākam vai īsākam, jāmaina arī frizūra. Vai pārtapt par vīrieti vai sievieti? Par padzīvojušu cilvēku vai vēl jauneklīgu? Bieži vien viņš par paraugu izvēlējās kādu savu paziņu, kopēdams to visā pilnībā, vai arī detaļas aizguva no dažādiem cilvēkiem un savija vienā maskēšanās koptēlā. Skolas laikos Džeksona mīļākais priekšmets bija bioloģija. Viņu neatslābstoši saistīja visretākie eksemplāri – hermafrodīti. Uz brīdi domās pakavējies pie šīs lielākās no visām fiziskajām divkosībām, viņš pasmaidīja.

Džeksons bija saņēmis pirmklasīgu izglītību prestižā Austrumu skolā. Savu patiku aktīvi darboties apvienojis ar dabisko zinātnieka un ķīmiķa talantu, viņš bija apguvis retu divkāršu – dramatiska aktiera un inženiera ķīmiķa – specializāciju. Rīti pārsteidza viņu univers