DzД«ves lД«kloДЌi
EmД«lija Gifina
Viņi bija skaista ģimene. Neviens nebija gatavs brīdim, kad laime un visa viņu nākotne kā trausla kristāla vāze sašķīdīs smalkās druskās.
KДЃdДЃ ДЈimenei nozД«mД«gДЃ dienДЃ nДЃk gaismДЃ piecpadsmit gadus sens noslД“pums.
Kad liktenis pДЃrvelk treknu svД«tru visam, kas varД“ja bЕ«t, bet vairs nekad nenotiks, ir jДЃmДЃcДЃs dzД«vot pД“c jauniem noteikumiem.
EmД«lija Gifina
DzД«ves lД«kloДЌi
Ar mīlestību – Sūzijai
Un Boba Gaipa piemiņai
PROLOGS
Laiks ir viltīgs, Daniels teica savai mātei, būdams vēl pavisam mazs. Kad tu gribi kaut ko izbaudīt, tas aizsteidzas nemanot. Kad gribi, lai kaut kas ātrāk beigtos, tas velkas nebeidzami. Eleina Gārlenda ierakstīja šo citātu savā dienasgrāmatā, tāpēc ka tas bija gudrs novērojums astoņgadīgam puikam.
Daudz vēlāk viņa atgriezās pie tā, pārlasīja ierakstu un klusībā nosprieda, ka to pašu var teikt arī par atmiņām. Kad tu vēlies kaut ko aizmirst, tas atgriežas pie tevis ar brutāli nežēlīgu skaidrību. Kad vēlies atcerēties, sīkumi mēdz izgaist no prāta gluži kā sapnis, tuvojoties rītam. Tagad tā notika ar viņiem visiem, lai arī viņi tikai retumis par to runāja, vismaz ne savā starpā. Bija pagājuši teju piecpadsmit gadi, reizē lēni un piepeši.
Tas notika nākamajā dienā pēc Daniela divdesmit piektās dzimšanas dienas un trīs dienas pirms Ziemassvētkiem. Viņš mācījās Jeila Universitātes Medicīnas fakultātes trešajā kursā un bija atgriezies mājās, lai pavadītu tur brīvdienas pēc neiroloģijas prakses, atvedot sev līdzi draudzeni, Sofiju – skaistu augstākās sabiedrības anglieti, kuru Daniels reiz bija nodēvējis par apburošāko sievieti, kādu viņš jebkad esot redzējis. Abi satikās jau vairāk nekā gadu, taču šis bija viņas pirmais brauciens uz Atlantu un pirmā reize, kad Sofija sastapa Daniela vecākus un māsas. Visi tādā vai citādā mērā jutās satraukti, gaidpilni un cerīgi. Eleina raizējās visvairāk: gan tāpēc, ka viņa piederēja pie raižpilno cilvēku tipa, gan tāpēc, ka Daniela pieredze ar meitenēm nebija tā spožākā. Viņa vidusskolas laiku sirdspuķīte bija uzmācīga, bet koledžas gadu draudzene centās viņu kontrolēt.
Tomēr jau dažas sekundes pēc abu ierašanās Eleinu pārņēma neiedomājams atvieglojums, jo viņa uzreiz sajuta sirsnību pret Sofiju. Robs viņu nodēvēja par sargātāju, acīmredzami lepodamies ne tikai ar to, ka viņa dēls mācās medicīnas fakultātē, bet arī ar to, ka viņš ticis pie tik brīnišķīgas meitenes. Daniela māsas arī atbalstīja brāļa izvēli: Džoziju apžilbināja Sofijas elegance un skaistums, un viņa neslēpti apbrīnoja meitenes dārgās eiropiešu stila drēbes un kurpes, kamēr Mereditai, kura bieži vien pārmeta māsai seklumu, Sofija iepatikās par spīti šīm lamatām. Galvenais bija tas, ka visi redzēja – meitene liek izpausties Daniela labākajām īpašībām, un tas daudz ko nozīmēja. Viņš neapšaubāmi bija ģimenes spožākā zvaigzne.
Sofija nopelnīja vēl vairāk punktu nākamajā rītā, kad uzstāja, ka Danielam un Robam nav jāatsakās no savām tradicionālajām tēva un dēla dzimšanas dienas brokastīm kafejnīcā. Viņa noskūpstīja Danielu uz atvadām, izstūma ārā pa durvīm un tad palīdzēja Eleinai izcept šokolādes torti, kas bija vēl viena Gārlendu tradīcija.
– Kāds Daniels bija bērnībā? – Sofija apjautājās, neveikli maisīdama sviestu pēc tam, kad bija atzinusies, ka neko nesaprot no ēdiena gatavošanas.
Eleina brīdi apdomājās un tad noteica, ka tagad viņš esot tieši tāds pats kā vienmēr. Klasiskais apņēmīgais pirmdzimtais. Perfekcionists. Tajā pašā laikā arī jūtīgs un sentimentāls, veikls un laipns. – Vienīgā atšķirība ir dusmu lēkmes, – viņa smaidot piebilda. – Paldies Dievam, ka viņš tās pārauga.
– Ak tā? Tad viņam mēdza uznākt dusmu lēkmes? – Sofija apjautājās.
Eleina pamДЃja un tad izstДЃstД«ja savu iemД«Дјoto dusmu stДЃstu в