Назад к книге «Bezdibeņa malā» [Džozefs Fainders]

Bezdibeņa malā

DЕѕozefs Fainders

Denijs Gudmens atdotu jebko, lai varētu samaksāt par savas vienīgās meitas izglītību privātskolā, tomēr parāds skolai ir lielāks nekā viņa iespējas to nomaksāt. Atrisinājums atnāk Tomasa Gelvina, meitas draudzenes tēva, personā. Tik šķietami viegli Denija kontā ieripo vajadzīgā summa, bet jau nākamajā brīdī pie durvīm klauvē Narkotiku apkarošanas pārvalde… Un skrējiens uz dzīvību un nāvi ir sācies.

DЕѕozefs Fainders

Bezdibeņa malā. No angļu valodas tulkojusi Liene Akmens

VeltД«jums Denam Konavejam

PIRMДЂ DAД»A

1

DaЕѕkДЃrt pats niecД«gДЃkais lД“mums uz mЕ«Еѕu izmaina jЕ«su dzД«vi.

Abrahama Linkolna miesassargs starpbrД«dД« Forda teДЃtra bДЃrДЃ nolД“ma iedzert.

Erchercoga ЕЎoferis izvД“lД“jДЃs nepareizo pagriezienu Sarajevas pilsД“tДЃ, jo atteicДЃs pavaicДЃt Д«sto ceДјu. (VД«rieЕЎi, vai ne?)

Tu beidzot ieklausies savДЃ viszinД«gajДЃ svainД« un investД“ visu naudu BД“rnija Medofa biznesДЃ, kas sola stabilu peДјЕ†u, turklДЃt bez pДЃrmД“rД«gДЃm pЕ«lД“m.

“Necilo lēmumu tirānija”, kā to savulaik kāds nodēvējis. Vēstures vārti virinās nelielās eņģītēs.

Denija Gudmena murgs sДЃkДЃs ar steidzД«gu rokasspiedienu un draudzД«gu smaidu.

Ikreiz, piebraucot pie privātās Laimena akadēmijas, kur mācījās viņa meita, Denijs aizdomājās par iespaidīgo Veina muižu – lepno namu, kur Betmens dzīvo kā Brūss Veins. “Ja vien es varētu sēdēt pie Betmobiļa, nevis tūkstoš deviņsimt deviņdesmit septītā gada Honda Accord stūres!”

Laimena akadēmija bija smalkākā meiteņu privātskola Bostonā, un lielākoties pie tās piestāja mirdzoši pilsētas džipi – Range Rover, Mercedes-Benz, Land Cruiser markas automobiļi. Todien gan Ebijai tiks aiztaupīts publisks pazemojums ar iekāpšanu vecmodīgā transportlīdzeklī, jo tēvs ieradās divdesmit minūtes ātrāk par citiem. Viņam bija norunāta tikšanās ar vidusskolas direktori Tinsliju Torntoni, kuru visi dēvēja par Lalliju.

“Lallija. Nav brīnums, ka es te nejūtos omulīgi.”

Automobili viņš atstāja skolotājiem rezervētajā stāvvietā, kur vecā Honda izskatījās pagalam neiederīga.

Vidusskolas direktores kabinets atradās gara gaiteņa galā blakus mācību iestādes vadītājas birojam un Uzņemšanas nodaļai, ko tikpat labi varētu nodēvēt arī par Atteikumu nodaļu. Lai iestātos Laimena akadēmijā, vajadzēja pazīšanos – visnotaļ plašu pazīšanos – vai čeku par summu, kas nodrošinātu jaunas bibliotēkas būvi. Denijam paveicās, jo fondam, kurā strādāja viņa nelaiķa sieva Sāra, ziedoja kāds vīrs, kas laimīgā kārtā bija arī Laimena akadēmijas pilnvarnieku padomes priekšsēdētājs.

Lallija Torntone gaidīja Deniju milzīgā kabinetā ar ozolkoka paneļiem. Viņa šķita nobažījusies un ar abām plaukstām spieda audzēknes tēva roku. Tēraudpelēkie mati bija sasieti ar melna samta lenti, viņa bija ģērbusies melnā džemperī ar augstu apkakli un izrotājusies ar dubultu pērļu virteni; parfīms ar ziedu aromātu mudināja domāt par atsvaidzinātāju tualetē. Viņas nāvējošā žēlsirdība Denijam allaž atgādināja par to augstāko aprindu meiteņu skolas direktori, kura pirms vairākiem gadiem nošāva diētas ārstu.

– Vai Ebijai mājās viss ir kārtībā? – viņa jautāja klusinātā, rūpju pilnā balsī, iekārtodamās zemā brokāta krēslā. Denijs apsēdās dīvānā, kas bija novietots perpendikulāri.

– Jā, viņai… klājas labi. – Denijam bija izkaltusi rīkle.

– Meitenei acīmredzot nav viegli.

Denijs pamДЃja.

– Bet, zināt, Ebija ir stipra.

– Ja cilvēks zaudē māti tik agri! Tas patiešām ir briesmīgi.

“Direktore noteikti ir pārlasījusi audzēknes lietu,” Denijs nosprieda un atkal palocīja galvu.

– Es gribēju apvaicāties par braucienu uz Itāliju.

Lallija Torntone atplauka.

– Tā būs satriecoša pieredze, – viņa sacīja. – Jūs red