Назад к книге «Mīlestība» [Meredita Vailda]

MД«lestД«ba

Meredita Vailda

Ērika un Bleiks beidzot ir laimīgi. Viņi gatavojas kāzām, abu uzņēmumi veiksmīgi attīstās, un mīlētāju vienīgā vēlēšanās ir būt kopā mūžīgi gan priekos, gan bēdās, gan… fiziskās baudas robežu iepazīšanā.

Varas spēles darbā un gultā nu kļuvušas par Ērikas un Bleika attiecību daļu, kas citiem varbūt šķistu nepieņemama, bet viņiem tā ir kā narkotika, kas ļauj balansēt starp atļauto un aizliegto, nemitīgi jautājot: “Būt vai nebūt, iekarot vai pakļauties? Ienīst vai mīlēt?”

Tomēr abu dzīve ir nesaraujami saistīta ar citiem cilvēkiem – tāpat kā domino spēlē, satricinājums viena liktenī izraisa viļņošanos arī pārējos. Negaidīti pavērsieni atkal apdraud Ērikas drošību. Bleiks, kā allaž, vēlas mīļoto pasargāt, taču viņa spēkos nav paredzēt visus ļaundaru manevrus.

MГ®lestГ®ba

P.В S. komandai

Par pagājušajiem desmit gadiem…

Par visu labo, slikto un nejauko.

Prologs

Д’: Gaidu Tevi klubДЃ pД“c desmit minЕ«tД“m. LЕ«dzu, nedusmojies.

Pārlasīju Ērikas īsziņu tik ilgi, kamēr beidzot apjautu, ko tā nozīmē.

Velns parДЃvis!

Bija tikai viens klubs, par ko varēja būt runa. Mani pirkstu kauliņi kļuva balti, it kā, saspiežot telefonu, līdz tas gandrīz izšķīda, es varētu viņu aizkavēt. Dziļi ievilku elpu, tomēr nekādi nespēju nomierināties. Sameklēju viņas numuru un pieliku klausuli pie auss. Klausījos nebeidzamajos pīkstienos, valdīdamies, lai neļautu vaļu lāstiem, kam vajadzēja pašķīst, tiklīdz viņa būs atsaukusies. Bija skaidrs, ka tas nenotiks.

Mani sveica Ērikas balss pastkastītes siltais tembrs. Sajutu dzelošas ilgas pēc sievietes, kura šādi runāja, tomēr nekādi nespēju atvairīt aizkaitinājumu par to, ka viņa negrasījās atbildēt uz manu sasodīto zvanu. Nospiedu telefona taustiņu un paķēru atslēgas. Metos lejā pa kāpnēm pie savas automašīnas un, lieki netērēdams laiku, iespraucos sastrēgumstundas satiksmes plūsmā.

Paskatījos pulkstenī, lai aprēķinātu, cik ilgs laiks paies ceļā un cik ilgi viņa būs tur bez manis. Ja man paveiksies, tad desmit vai piecpadsmit minūtes. Man noreiba galva, iedomājoties, kas šādā laika sprīdī varēja notikt ekskluzīvajā, slepenajā klubā, ko es jau daudzus gadus pazinu kā “Pērli”.

ZinДЃju, ka Д’rika tur varД“ja kДјЕ«t par laupД«jumu.

Slapstīdamies kluba ēnās, ko biju darījis biežāk, nekā man patiktu atzīt, es noteikti noturētu viņu tikai par mazu, gaišmatainu, seksīgu meiču, pietiekami kvēlu, lai vīrietim rastos vēlēšanās viņu iegūt. Vajadzētu būt galīgi aklam, lai negribētu viņu pakļaut.

Nospiedu gāzes pedāli un strauji pagriezu stūri, aizšaudamies garām vairākām bremzējošām automašīnām, kas varēja man laupīt tik dārgo laiku. Prātu plosīja gan raizes, gan nevēlamas atmiņas par klubu. Kopš iepazīšanās ar Ēriku jau vairākus mēnešus nebiju tur ne kāju spēris. Vairs nebiju izjutis nekādu vajadzību atgriezties tajā dzīvē. Es sakodu zobus, atcerējies visu, kas tur bija norisinājies; visus tos neskaitāmos, nenozīmīgos mirkļus, kurus daudzus gadus biju nācis atkal un atkal izdzīvot pēc tam, kad pametu Sofiju. Viss šajā vietā bija seksuālas spriedzes pilns, gaisā starp katru aizturēto elpas vilcienu un daudznozīmīgajām vārdu pārmaiņām vēdīja visneiedomājamākās iespējas.

Manas krūtis sāpīgi sažņaudzās. Es sajutu dusmas. Neapmierinātību, kas lika man griezt zobus un ko spēja izvilināt vienīgi Ērika. Tomēr aiz tā visa slēpās mīlestība. Mīlestība pret Ēriku, kas iekvēlināja manu iekāri karstās liesmās. Kaut arī es gribēju, lai viņa turētos tālāk no tā visa, manas zemiskākās vēlmes prātā uzbūra ainas, kurās es viņu uzgāju klubā un kļuvu par to, kas spēs viņu savaldīt – kaut gan es zināju, cik sasodīti neiespējams bija šāds uzdevums. Dienas gaismā Ērika man vienmēr lika papūlēties, toties naktīs, velns parāvis, viņas pakļāvība šķ