KatrД«nas MediДЌi grД“ksЕ«dze
K. V. Gortners
Katrīna ir pēdējā likumīgā slavenās Mediči dzimtas atvase. Viņa pārcieš brīdi, kad reiz tik varenā ģimene tiek padzīta no Florences, un tik tikko izbēg no nāves saniknota pūļa rokās. Vēl pusaudzes gados viņa kļūst par Francijas karaļa Fransuā Pirmā dēla līgavu, un no Itālijas viņu aizsūta uz valsti, kur vīra senā mīļākā atstumj viņu ēnā un pazemo. Izturīgā Katrīna cenšas iekarot sev vietu dzīvē, izmantojot draudzību ar slaveno pareģi Nostradamu un savas īpašās gaišredzības spējas. Bet dzīves četrdesmitajā gadā Katrīna zaudē vīru, paliekot viena ar sešiem maziem bērniem, un kļūst par reģenti valstī, ko plosa reliģiskas nesaskaņas un nodevīgu augstmaņu godkāre.
K.В V. Gortners
KatrД«nas MediДЌi grД“ksЕ«dze
VeltД«ts Д’rikam, kurЕЎ man vienmД“r atgДЃdina, ka dzД«ve ir skaistДЃka, nekДЃ man ЕЎД·itis, un DЕѕeniferai, kura prot mani sasmД«dinДЃt
Pudele skaistДЃ,
Kas gaismДЃ laistДЃs,
Tu dieviЕЎД·Д«gДЃ,
Tu brД«niЕЎД·Д«gДЃ,
Ar vienu ausi
Es tevД« klausos.
Nav bail tavas balss,
Nav bail likteņa sava.
В В В В RABLД’
BluДЃ, 1589. gads
Es neesmu jЕ«telД«ga.
Pat jaunībā nebiju radusi slīgt skumjās un nožēlā. Gandrīz nekad negremdējos atmiņās, gandrīz nekad nedomāju par laika plūdumu. Daži apgalvotu, ka man nav nekāda priekšstata par nožēlu. Mani ienaidnieki uzskata, ka es lūkojos tikai uz priekšu, pat acis nemirkšķinādama, un domāju tikai par nākotni, par nākamo karu, kas jāizcīna, par nākamo dēlu, kam dziedāt slavas dziesmas, par nākamo pretinieku, ko vajadzētu iznīcināt.
Cik slikti gan viņi mani pazīst! Un viņi nav vienīgie. Varbūt mans liktenis bija vientuļai lūkoties, kā mana dzīve pārvēršas par teiksmu un tai apkārt kā indīgs augs apvijas leģenda. Mani dēvē par slepkavu un pašlabuma meklētāju, glābēju un upuri. Bet es esmu sasniegusi daudz vairāk, nekā no manis jebkad tika gaidīts, kaut gan vientulība nekad nav mani pametusi un vienmēr sekojusi kā uzticīgs suns.
PatiesД«bДЃ neviens no mums nav pilnД«gi nevainД«gs.
Mums visiem ir grД“ki, kas jДЃizsЕ«dz.
1. daДјa
1527. – 1532. gads
TrauslДЃ lapa
1. nodaДјa
Desmit gadu vecumДЃ atklДЃjДЃs, ka es varД“tu bЕ«t ragana.
Es sēdēju galerijā, kuras grīdu apspīdēja saules gaisma, un izšuvu kopā ar savu krustmāti Klarisu. Aiz loga skanēja pagalma strūklakas šļaksti, no Via Larga plūda tirgoņu saucieni un zirgu pakavu klaboņa uz bruģakmeņiem, un es jau simto reizi nospriedu, ka vairs ne mirkli nespēšu rātni sēdēt istabā.
– Katrīna Romelo Mediči, vai tiešām jau esi pabeigusi?
Es pacД“lu skatienu. Mana nelaiД·a tД“va mДЃsa Klarisa MediДЌi i Stroci mani vД“roja. Es noslaucД«ju pieri ar piedurkni.
– Šeit ir karsts. Vai nedrīkstu iziet ārā?
Klarisa sarauca uzaci. Es jau zināju, ko viņa teiks, jo pietiekami bieži biju dzirdējusi šos vārdus: – Tu esi Urbino hercogiene, Lorenco Mediči un Madlēnas de la Tūras meita; tavās dzīslās rit franču augstmaņu asinis. Cik reizes jāatkārto, lai apvaldi savas iegribas, gatavojoties nākotnei?
TobrД«d man nДЃkotne bija vienaldzД«ga. Es domДЃju tikai par to, ka ir vasara, bet es esmu ieslodzД«ta ДЈimenes pilД«, kur man visu dienu jДЃmДЃcДЃs un jДЃizЕЎuj, it kДЃ saules stari varД“tu mani izkausД“t.
Es sparīgi noliku izšuvuma rāmi. – Man ir garlaicīgi. Es vēlos atgriezties mājās.
– Florence ir tavas mājas; tu esi šeit dzimusi, – Klarisa atbildēja. – Es aizvedu tevi prom no Romas, jo tur tevi mocīja drudzis. Tev ir paveicies, ka vispār vēl vari šeit sēdēt un ar mani strīdēties.
– Bet es vairs neesmu slima! – es iebildu. Man nepatika dzirdēt, kā mana trauslā veselība tiek izmantota par ieganstu. – Romā tēvocis Klements man piešķīra pašai savus kalpotājus un poniju.
Klarisa brД«di vД“roja mani, ЕЎoreiz neizrДЃdД«dama dusmas, kas viЕ†u vienmД“r pДЃrЕ†Д“ma, tiklД«dz pieminД“ju savu radinieku pДЃvestu. – IespД“jams, bet tagad tu esi Е