Lavandas rД«ts
DЕѕЕ«da Devero
Piecu gadu vecumā Džosija zaudē māti. Drīz mājās ienāk pamāte un divas viņas meitas, un Džosija ir nesaprasta, nevienam nevajadzīga, gluži kā pasakā par Pelnrušķīti. Kādudien Džosijas ceļš aizved uz vientuļās vecās kundzes Edi māju, kur meitene tiek uzņemta ar sirsnību un mīlestību. Edi kundze, gluži kā sargeņģelis, no sirds iemīl bērnu un rūpējas par biklo un gudro meiteni. Pamazām viņas kļūst par draudzenēm un gara radiniecēm. Džoslinai pieaugot, arvien vairāk pārņem sajūta, ka viņa pieder pie citas ģimenes, ne savējās. Tādēļ Džosijai ir sevišķi sāpīgi uzzināt, ka Edi kundze, aizejot mūžībā, mantojumā atstājusi vairāk jautājumu nekā atbilžu. Un tad Džosija atrod kādu īpašu pavedienu uz pagātnes notikumiem, kuri atklāj viņas dzimtas noslēpumus un pareģo nākotni…
DЕѕЕ«da Devero
Lavandas rД«ts
Prologs
– Helēna? – jautāja balss klausulē. – Helēna Oldridža?
Ja kāds Helēnai būtu vaicājis, vai viņa pēc tik ilga laika pazīs Edilīnas Hārkortas balsi, viņa atbildētu noliedzoši. Tomēr viņa balsi pazina. Šo eleganto, patricieša cienīgo toni viņa bija dzirdējusi tikai dažas reizes, bet katra no tām izrādījās nozīmīga. Tā kā zvanītāja bija tik godājama, Helēna neaizrādīja, ka viņas uzvārds pēc laulībām ir Konora.
– Edi jaunkundze? Vai tā esat jūs?
– Tev ir izcila atmiņa.
Helēna labi atcerējās šo sievieti – garš, slaids augums, nevainojama stāja, katrs tumšais mats savā vietā. Viņa vienmēr nēsāja kvalitatīvu apģērbu, kas bija modē neatkarīgi no laika. Edi varētu būt ap deviņdesmit – tikpat, cik Helēnas tēvam Deividam.
– Man ir labi gēni, – Helēna atbildēja un uzreiz vēlējās, kaut nebūtu to pateikusi.
Viņas tēvs savulaik bija saderinājies ar Edi, bet apprecēja Helēnas māti Mēriju Alisi Velšu, un Edi to atklāja, kad atgriezās no Otrā pasaules kara. Šis skumjais notikums atstāja uz Edi jaunkundzi tik spēcīgu iespaidu, ka viņa atdeva lielo, seno namu – dzimtas īpašumu vairāku paaudžu garumā – savam nekam nederīgajam brālim, pameta pilsētu, kas bija nosaukta viņas priekšteces vārdā, un tā arī neapprecējās. Vēl tagad daži vecākie Edilīnas iemītnieki mēdza runāt par Lielo traģēdiju un joprojām izturējās vēsi pret Helēnas māti. Deivida un Mērijas Alises precību rezultātā Hārkortu dzimta, kuras dibinātāji bija uzcēluši šo pilsētu, aprāvās. Tā kā Edilīna Virdžīnijas pavalstī atradās tik tuvu koloniālajai Viljamsburgai, šis trieciens pilsētniekiem bija smags – dzimta izsīkusi, tātad vairs nebūs tiešo pēcteču cilvēkiem, kuri savulaik uzturējušies Džordža Vašingtona un Tomasa Džefersona sabiedrībā.
– Jā, tev ir labi gēni, – Edi jaunkundze bez vilcināšanās piekrita. – Un es vērtēju tavas spējas tik augstu, ka esmu nolēmusi lūgt tev palīdzību.
– Palīdzību? – Helēna piesardzīgi pārjautāja.
Visu mūžu viņa bija uzklausījusi stāstus par nesaskaņām un dusmām, kuras izraisīja Helēnas tēva izvēle. Par to apkārtējie sarunājās čukstus, tomēr Helēna bija zinātkārs cilvēks. Viņa sēdēja mauriņa malā, spēlējās ar lellēm un klausījās.
– Jā, dārgā, palīdzību, – Edi jaunkundze atbildēja audzinošā tonī, kas lika Helēnai nosarkt. – Es tev nelūgšu izcept simt cepumu baznīcas draudzes piknikam, par to vari neuztraukties.
– Es neuztraucos… – Helēna iesāka, bet aprāvās.
Viņa stāvēja pie virtuves izlietnes un skatījās, kā viņas vīrs Džeimss pie mājas pūlas salikt jauno putnu barotavu. To redzot, viņa jau tūkstošo reizi nodomāja, ka vīriešiem būtu jāaizliedz doties pensijā. Džeimss, bez šaubām, atgriezīsies mājā dusmīgs, un Helēnai būs jānoklausās runa par putnu barotavām. Savulaik viņš uzraudzīja vairākus simtus darbinieku dažādos štatos, bet tagad varēj