Назад к книге «Randiņš tējnīcā» [Millija Džonsone]

Randiņš tējnīcā

Millija DЕѕonsone

Springhilas skvēra tējnīca ir lielisks patvērums burzmas nogurdinātajiem. Tējnīcas sirds un dvēsele ir Lenija, kura priecājas par ikvienu, kurš iegriežas apēst gabaliņu kūkas. Karla atklāj, ka karsti mīlētais vīrs viņu ir aukstasinīgi krāpis daudzus gadus, un tagad, pēc vīra nāves, viņa ir palikusi tukšā. Karlai ir jāmeklē arī jauna dzīvesvieta, jo kopīgā māja vairs nepieder viņai… Dažkārt dzīve izspēlē tādas kārtis, ka caur asarām nav iespējams saskatīt risinājumu. Dramatiski tumši mākoņi aizsedz cerību sauli, un ir nepieciešams draudzīgs uzmundrinājums. Lenijas tējnīca ir tā vieta, kur rast atbalstu un noticēt, ka īsta mīlestība nav tikai pasakās…

Millija DЕѕonsone

Randiņš tējnīcā. No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule

Millija Džonsone ir joku plēsēja, apsveikuma kartīšu sacerētāja, avīžu sleju rakstītāja, runu teicēja, dzejniece, konkursa “Vakariņas ar mani” uzvarētāja, viena no Sunday Times labākajām autorēm un RRA “Romantiskās komēdijas balvas” ieguvēja 2014. gadā.

Viņa ir pa pusei jorkšīriete, pa pusei glāzgoviete un lepojas ar patroneses statusu divos labdarības projektos: www.yorkshirecatrescue.org un thewellatthecore.co.uk, kas ir papildu terapijas centrs vēža slimniekiem.

Viņai patīk doties kruīzos ar lieliem kuģiem, garšo Sciolti šokolāde un Peller’s Cuvee Ice Wine vīns. Viņai negaršo ne marcipāns, ne jērgaļas karbonādes.

Viņa laimīgi dzīvo Bārnslijā kopā ar abiem dūšīgajiem puikām, suni Tediju un diviem ļoti izlutinātiem kaķiem. Viņas māte un tēvs dzīvo blakus ielā.

“Randiņš tējnīcā” ir viņas desmitā grāmata.

Uzziniet vairДЃk mДЃjaslapДЃ www.millyjohnson.co.uk vai arД« sekojiet Millijai tviterД« @millyjohnson.

Šī grāmata ir veltīta burvīgajai Mollijai Klemitai, kura mira 2014. gada 15. martā. Novēlu viņai debesīs atrast daudz grāmatu, draudzīgu kaķu un tējnīcu. Skūpstu

VIENMД’R KД»ЕЄST TIKAI LABДЂK. GALU GALДЂ, KAD JЕЄS NONДЂKAT PAЕ ДЂ APAKЕ ДЂ, NEATLIEK CITS CEД»Е  KДЂ VIEN AUGЕ UP.

В В В В AnonД«ms autors

PIRMДЂ NODAД»A

– C-cilvēkam, k-kurš dzimis no sievietes klēpja, at–fēlēts vien īss dzīves laiks, un tas ir p-pārbaudījumu pilns. Viņš uzplauks-st un tiek nop-pļauts kā zieds, viņš bēg-g kā ēna un ir mūžam nepas–stāvīgs. – Mācītājs Dakvorts izbaudīja sava monologa dramatiskāko mirkli, izpeldinot pirmajā rindā stāvošos bēriniekus siekalu dušā.

Stāvēdama aiz Karlas, viņas astoņdesmit trīs gadus vecā kaimiņiene Meivisa Mārpla klusi nomurmināja blakussēdētājam: – Viņš runā gluži kā dejotājs Luijs Spenss.

Diskrētums nebija Meivisas Mārplas stiprā puse. Tomēr viņai patika kārtīgas bēres un kāzas. Viņa būtu piedalījusies jebkurās cerībā, ka tiks uzaicināta uz tām sekojošo mielastu.

– Pirmajā rindā viņiem vajadzētu izsniegt lietussargus.

– Kuš, – kāds cits mēģināja čukstēt, taču niknais uzšņāciens atbalsojās baznīcā tikpat skaļi.

– Viņam tas labi padodas, – Meivisa turpināja. – Visas tās skaņas ar spļaudīšanos.

– K-kungs, Tu zini visus mūs-su lielākos nos-slēpumus, – mācītājs Dakvorts turpināja, paceldams kreiso roku pret debesīm plašā žestā. Savā iztēlē viņš bija Lorenss Olivjē, kas pacēlis augšup Jorika galvaskausu.

TomД“r ЕЎie vДЃrdi bija tikai tukЕЎa skaЕ†a Karlai, kuras skumjДЃs brЕ«nДЃs acis bija pievД“rstas zДЃrkam, kas atradДЃs mДЃcД«tДЃjam aiz muguras. Karla nespД“ja noticД“t, ka MДЃrtins, viЕ†as vД«rs, ar kuru viЕ†a bija precД“jusies veselus desmit gadus, atrodas tur. PlatДЃ koka kastД“. Karlu pДЃrЕ†Д“ma neprДЃtД«ga vД“lme pieskriet tam klДЃt un atraut vaДјДЃ zДЃrka vДЃku, lai viЕ†u vД“lreiz ieraudzД«tu, tikai ЕЎo pД“dД“jo reizi, pieskartos viЕ†a sejai un pateiktu, ka viЕ†a to mД«l. MДЃrtins bija atrauts no viЕ†as pДЃrДЃk ДЃtri. VienДЃ brД«dД« viЕ†ЕЎ Д“da cЕ«kgaДјas sacepumu ar maltДЃs gaДјas mД“rci virtuvД“, bet nДЃkamajД