Назад к книге «Negaidītais mantojums» [Džūda Devero]

NegaidД«tais mantojums

DЕѕЕ«da Devero

Darbība notiek uz lieliskās Nantaketas salas, kur risinās skaists un neaizmirstami romantisks stāsts. Halijas Hārtlijas dzīve nekādā ziņā nav nosaucama par ideālu. Viņa ir fizioterapeite, kura bijusi spiesta atteikties no daudz kā savas blondās un ļoti skaistās pusmāsas Šellijas dēļ. Kādā liktenīgā dienā Halija gluži negaidīti atgriežas mājās, kur viņu sagaida divi pārsteidzoši atklājumi, kas galu galā pilnībā pārvērš viņas dzīvi. Kāds Halijai nezināms radinieks ir viņai mantojumā atstājis māju Nantaketā, un ir Šellija mēģinājusi šo māju viņai nozagt. Izmisīgi vēlēdamās atstāt visu slikto pagātnē, Halija steidzīgi aizlido uz Nantaketu. Arī tur viņu gaida kārtējās nedienas…

DЕѕЕ«da Devero

NegaidД«tais mantojums

Romāns no “Nantaketas līgavu” triloģijas

Prologs

Halijai nekādi neizdevās atrast dokumentus, kurus vajadzēja atdot priekšniekam. Viņa skaidri atcerējās, ka ielikusi tos lielā, baltā aploksnē un pēc tam savā prāvajā somā. Tagad šī soma atradās viņas automašīnas bagāžniekā, taču aploksnes tajā nebija.

Iebraukusi iepirkšanās centra autostāvvietā, Halija prātā pārcilāja itin visas vietas, kurās no rīta bija iegriezusies. Aptieka. Tur viņa nopirka savas pusmāsas iecienītāko matu kopšanas līdzekli. Ķīmiskā tīrītava. No turienes vajadzēja paņemt svārkus, ko Šellija bija notraipījusi. Vēl Halija apmeklēja autoservisu, lai apvaicātos, kad galu galā būs salabota Šellijas automašīna, lai viņa pati beidzot varētu doties savās sasodītajās darīšanās.

Lai nomierinātos, Halija ievilka elpu. Bagāžniekā atradās vēl seši plastikāta maisiņi – tie visi bija pilni ar pusmāsas drēbēm, kurpēm, skaistumkopšanas produktiem un vēl citām lietām, kuras būtu vajadzējis gādāt pašai Šellijai, – taču nevienā no tiem nebija aploksnes ar Halijas dokumentiem.

Viņa aizvēra bagāžnieku un aizgriezās. “Man vienreiz pietiek!” viņa nodomāja. Viņai tā visa nudien jau bija par daudz. Kopš dienas, kad pirms sešām nedēļām atgriezās Šellija, visa Halijas dzīve pārvērtās vienā vienīgā haosā. Halija bija radusi celties agri, savukārt pusmāsa mēdza palikt nomodā vai augu nakti. Halijai bija nepieciešams klusums, lai mierīgi gatavotos eksāmeniem, bet Šellijai likās, ka dzīve iespējama vien tad, ja blakus darbojas vismaz viena trokšņaina ierīce. Automašīna, ar kuru Šellija atgriezās no Kalifornijas, bija tik bēdīgā tehniskā stāvoklī, ka bija nepieciešams to buksēt.

– Es aizņemšos tavējo, – Šellija paziņoja un izgāja no istabas, pirms Halija vispār paguva bilst kaut vienu protesta vārdu.

Un vēlāk Šellija paskaidroja, kālab vēlas palikt. Viņa bija nolēmusi, ka Halijai ir jāpārdod māja un iegūtā nauda jāsadala uz pusēm. Fakts, ka Halijas tēvs pēc apprecēšanās ar Šellijas māti nebija mainījis sava testamenta noteikumus, viņai nelikās nekā vērts. Šellija paziņoja, ka “pēc likuma” mājas puse varbūt viņai arī nepieder, taču “pēc būtības” tā viņai pienākoties.

– Viņš taču bija arī mans tēvs, – Šellija pavēstīja, un viņas acīs zem pārmēru biezi nokrāsotajām skropstām ievizējās pa asarai. Jau būdama pavisam maza, jauka meitenīte, viņa bija izkopusi šo skumjās nabadzītes tēlu līdz pilnībai un prata panākt to, ka cilvēki allaž izpilda viņas vēlmes. Pieaugusi Šellija pārvērtās par visai pievilcīgu jaunu sievieti un nesaskatīja nekādus iemeslus, lai neturpinātu izmantot savu izskatu kā ieroci manipulēšanai ar cilvēkiem.

Taču Halija nekad nemēdza uzķerties uz šāda āķa. – Viss, nu jau pietiek! – viņa sacīja. – Atceries, ka tu runā ar mani. Es neesmu nekāds aktieru atlases vadītājs, kuru tu par katru cenu vēlies pavedināt.

Šellija nopūtās un apsēdās taisnāk. Viņas asaras nekavējoties pazuda. – Labi. Tad