Назад к книге «Kaisle zem Tasmānijas debesīm» [Kimberlija Frīmena]

Kaisle zem TasmДЃnijas debesД«m

Kimberley Freeman

Austrāliešu romantiskās literatūras spilgtākajai rakstniecei Kimberlijai Frīmenai piemīt īpaša spēja attēlot varoņu raksturus – pilnasinīgi, neticami reāli tēli uzrunā romānu lasītājus sirds valodā.Ar katru spalvas pieskārienu autore burtiski ierauj lasītāju saistošu notikumu un emociju atvarā, ar katru rindu ievelkot arvien dziļāk spēcīgi piesātinātā sāgā. Neaizmirstams stāsts par kaislību, mīlestību, noslēpumiem un zaudējumiem.

KIMBERLIJA FRДЄMENA

Kaisle zem TasmГўnijas debesГ®m

Prologs

Sidneja, 1989. gads

Meitene dejoja.

LabДЃ kДЃja, pas de chat. LabДЃ kДЃja, petit jetГ©.

– Emma, vecmāmiņa tev uzdeva jautājumu.

– Hmm? – Kreisā kāja, pas de chat. Kreisā kāja, petit jeté. Vēl un vēlreiz pāri parketa grīdai, no viena saulstara līdz otram. Viņai patika vecmāmiņas māja, it īpaši mūzikas istaba, kur cauri vieglajiem aizkariem iespīdēja saule un kur bija pietiekoši daudz vietas, lai dejotu un dejotu.

– Emma, es teicu…

– Lai nu paliek, mīļā, – vecmāmiņa atbildēja savā klusajā, melodiskajā balsī. – Man patīk vērot, kā viņa dejo.

Labā kāja, pas de chat…

– Ja viņa trenētu pieklājību tikpat cītīgi kā dejošanu, viņa nebūtu izmesta jau no divām skolām.

Labâ kâja, petit jeté…

Vecmāmiņa iesmējās.

– Viņai ir tikai vienpadsmit gadu. Pietiekoši daudz laika apgūt labu uzvedību, kad viņa būs lielāka. Un tu visu laiku gribi iedabūt viņu tajās smalkajās skolās.

Kreisā kāja, pas de chat…

– Nē, nē, nē! – Emma piecirta kāju. Dziļa ieelpa. Sâc no sâkuma. Kreisā kāja, pas de chat. Kreisā kāja, petit jeté… Viņa sajuta telpā valdošo klusumu un pacēla galvu, domādama, ka būs palikusi viena. Taču vecmāmiņa vēl aizvien bija tepat, dziļajā dīvānā līdzās lielajām klavierēm, un vēroja viņu. Emma nopurinājās, izslēja muguru ļoti taisni un palūkojās pretī. Virs vecmāmiņas galvas karājās liela glezna, kurā bija redzams eikalipts saulrietā: vecmāmiņas mīļākā glezna. Emma īsti nesaprata, kā cilvēku var tā interesēt koks, taču viņai glezna patika tāpēc, ka tā patika vecmāmiņai.

– Man likās, ka tu būsi aizgājusi, – Emma beidzot noteica.

– Nē, es tevi vēroju. Tava māte aizgāja pirms desmit minūtēm. Domāju, ka viņa ir kopā ar vectētiņu dārzā. – Vecmāmiņa pasmaidīja. – Tev pilnīgi noteikti patīk dejot, vai ne? Emma spēja vienīgi pamāt. Viņa vēl nebija apguvusi vārdu, kas spētu izteikt to, ko viņa juta pret dejošanu. Tā nebija mīlestība: tas bija kas lielāks un nozīmīgāks.

Vecmāmiņa uzplāja pa dīvānu sev līdzās.

– Apsēdies uz mazu brītiņu. Pat primabalerīnai ir jāatpūšas.

Emmai nācās atzīt, ka viņai smeldz kāju muskuļi, taču tam nebija nozīmes. Viņa ilgojās pēc smeldzošiem muskuļiem un asiņainiem pirkstgaliem. Tie liecināja, ka viņa uzlabo savu sniegumu. Vecmāmiņa bija izturējusies ļoti laipni, visu šo laiku vērodama, tāpēc Emma šķērsoja istabu un apsēdās. Kaut kur mājas dziļumā skanēja mūzika: veca bigbenda dziesma, kas patika vectētiņam. Emmai nesalīdzināmi labāk patika vecmāmiņa nekā vectētiņš. Vectētiņš visu laiku runāja, it īpaši par savu dārzu. Emma zināja, ka viņas vecvecāki ir svarīgi cilvēki, kam pieder kaudzēm naudas, taču viņa tikpat kā neinteresējās par to, ko viņi darīja vai ir darījuši. Ar vecmāmiņu bija jautri, bet vectētiņš bija garlaicīgs, un tur vairs nebija, ko piebilst.

– Pastāsti man par savu dejošanu, – sacīja vecmāmiņa, saņemdama Emmas mazo rociņu savā mīkstajā plaukstā. – Vai tu kļūsi par balerīnu?

Emma pamДЃja.

– Mamma teica, ka tikpat kā neviena meitene nekļūstot par balerīnu un ka man vajadzētu darīt kaut ko citu katram gadījumam. Taču tad man neatliktu pietiekoši daudz laika dejošanai.

– Nu, es pazīstu tavu mammu visu mūžu. – Vecmāmiņa pasmaidīja, un vi