Liedaga koki
KДЃrena Vaita
Džūlija, pieredzējusi un veiksmīga mākslas galerijas darbiniece, nonāk neapskaužamā situācijā. Apstākļu spiesta, viņa dodas tālā ceļā pāri kontinentam, lai mantotu savas draudzenes māju okeāna krastā. Nonākusi galā, Džūlija attopas iesaistīta lielā un senā ģimenē, kuru vieno sarežģītas attiecības, neatrisināti noslēpumi un cerība, un kurā arī viņai ir paredzēts savs uzdevums, kas jāizpilda. Romānā pausto emociju gamma pārliecinoši atmirdz visās varavīksnes krāsās. Jaunas dzīves un mīlestības apsolījums ir izstieptas rokas attālumā, ja vien izdosies atstāt nevajadzīgās lietas pagātnē.
KДЃrena Vaita
Liedaga koki. No angДјu valodas tulkojusi Gunita MeЕѕule
Е Д« grДЃmata ir veltД«ta Meksikas lД«ДЌa piekrastes un JaunorleДЃnas iedzД«votДЃjiem, kuri labДЃk par pДЃrД“jiem zina, kДЃpД“c mД“s visu atkal atjaunojam.
PateicД«bas
Milzīgs paldies manai alma mater, Tuleina universitātei, un manām dārgajām draudzenēm un Ņūorleānas iedzimtajām Nensijai Meierei Menkai un Lindai Raienai Kazanovai par to, ka viņas man parādīja Kreščentas pilsētu ar visu tās skaistumu un dažiem noslēpumiem. Paldies arī manam tēvam Viljamam Loidam Skonjē, Biloksi vidusskolas tūkstoš deviņi simti piecdesmitā gada izlaidums, par daudz ko, bet it īpaši par viņa stāstiem, kas saistās ar bērnību Biloksi, Misisipi pavalstī, un par to, ka viņš man iemācīja, kā pareizi izrunājams vārds “Čoutakabofa”.
Draudzenei un mājīguma uzbūrējai Džūlijai Kennijai no Kenney-Moise Inc par līča fotogrāfijām ziemas laikā un floras un faunas aprakstiem pa telefonu – nemaz nerunājot par pludmales namiņu uzbūves īpatnību uzskaitījumu – mana neizsīkstošā pateicība.
Un, bez ЕЎaubДЃm, paldies jums, Vendija Vaksa un SЕ«zena Krendela, par jЕ«su brД«niЕЎД·Д«go gaiЕЎredzД«bu un kritiku, un par to, ka izlasД«jДЃt ЕЎo grДЃmatu tikpat ДЃtri, cik es spД“ju to uzrakstД«t!
PirmДЃ nodaДјa
“Mazā niedrīte, noliekdamās spēcīgajā vējā, drīz atkal bija izslējusies taisna, kad vētra bija beigusies.”
В В В В Д’ZOPS
DЕѕЕ«lija
2010. GADA SEPTEMBRIS
Nāve un zaudējumi – tie tevi nomāc. Tāpat kā atmiņas. Gluži kā Misisipi, kas nebeidzami skalojas pret aizsargdambi, tās piezogas klāt ar mānīgu aicinājumu un tad sagrābj tavu sirdi un nogremdē straumē. Vismaz tā man teica Monika. Monikai piederēja atmiņas par lielo, dubļaino upi, kas iežūžoja Kresčentas pilsētu, par mirdzošajiem līča ūdeņiem un spoži balto māju, kas atradās mūsu priekšā.
Mana ģimene bija apmetusies Masačūsetsā apmēram simts gadus pēc svētceļniekiem; mana robustā Jaunanglijas audzināšana nebija mani sagatavojusi nekam tādam un lika izjust vieglu bijību pret Moniku ar viņas savādo izrunu, kas izlocīja vienus vārdus un salika nepareizus uzsvarus uz citiem, un tā vairs nebija ne ziemeļnieku, ne dienvidnieku valoda, bet gan dīvains to abu sajaukums. Viņas stāstus par bērnību izraibināja izrunas pacēlumi un viļņi, teju liekot man aizmirst, ka Monika ir strauji uzgriezusi muguru šīm vietām, kuras tik dzīvi eksistēja viņas atmiņās, un tā arī nebija tajās atgriezusies. Tāpat kā es, Monika bija labprātīga bārene, dzīvoja un strādāja Ņujorkā. Mēs abas ļoti nopūlējāmies izlikties, ka tur iederamies.
Saliecos uz priekšu furgona vadītāja sēdeklī un paraudzījos atpakaļskata spogulī uz Bo, Monikas bez mātes palikušo mazo puiku, un bailes un neziņa, kas mani bija mocījusi, atkal guva virsroku. Pēdējo divu mēnešu laikā no darbaholiķes, kura strādāja solīdā izsoļu namā un kurai nebija citas atbildības kā vien par ikmēneša īres un komunālo maksājumu segšanu, biju pārvērtusies izputējušā bezdarbniecē un piecgadīga zēna aizgādnē, kurai piederēja sagrabējis furgons un acīmredzot arī pludmales namiņš Biloksi, Misisipi pavalstī, kas nesa neticamo “Upesdziesmas” vārdu. Par spīti tam, ka teju visu mūžu biju kolekcionējusi lietas, savus pē