Назад к книге «Varoņi ir mana vājība» [Sūzana Elizabete Filipsa, Sūzana Elizabete Filipsa]

Varoņi ir mana vājība

SЕ«zana Elizabete Filipsa

Annija – neveiksmīga aktrise, kurai atlicis tikai darbs bērnu leļļu izrādēs, – ieradusies pavadīt ziemu Peregrīnailendas salā, un lai paturētu tiesības uz Mēnessgaismas kotedžu, savu vienīgo patvērumu. Dažas lelles, iemīļotie romāni un mazliet drosmes – tas ir viss, kas viņai atlicis. Viņa zina dučiem veidu, kā sasmīdināt publiku līdz asarām. Šobrīd Annijai smiekli nav prātā. Teo ir vientuļš rakstnieks, kurš raksta baisus šausmu romānus. Viņam zināms dučiem veidu, kā savus tēlus nonāvēt kailām rokām. Viņš ir arī kotedžas Mēnessgaisma īpašnieks, un vīrietis, kurš reiz pagātnē ir Anniju gandrīz nogalinājis. Šī būs viena gara un karsta ziema…

SЕ«zana Elizabete Filipsa

Varoņi ir mana vājība. No angļu valodas tulkojusi Liāna Niedra

Mērijas Stjuartes, Anjas Setones, Šarlotes Brontē, Dafnes di Morjē, Viktorijas Holtas un Filisas Vitnijas piemiņai. Pateicos jums par jūsu brīnumainajiem romāniem. Bez jums, iztēles bagātajām sapņotājām, es nebūtu kļuvusi par rakstnieci.

PirmДЃ nodaДјa

Parasti Annija nemēdza sarunāties ar ceļasomu, bet pēdējā laikā viņa gandrīz vai nepazina pati sevi. Automašīnas priekšējo lukturu gaismas stari tik tikko izlauzās cauri ziemas tumsai un virpuļojošā puteņa haosam, un vecā Kia stiklu tīrītāji nespēja sacensties ar vētras spēku, kas plosīja salu.

– Tikai nedaudz snieg, – viņa apgalvoja piebāztajai sarkanajai somai, kas bija nolikta blakus uz pasažieru sēdekļa. – Sajūta, ka pienācis pasaules gals, vēl nenozīmē, ka tas tiešām ir klāt.

Tu zini, ka es neciešu aukstumu, no ceļasomas atskanēja kaitinoši gaudulīga balss – kā bērnam, kas grasās piecirst kāju, lai tikai panāktu savu. Kā tu uzdrošinājies mani atvest uz šo briesmīgo vietu?

Bet Annijai vairs nebija citas ispД“jas.

Ledainais vД“jЕЎ raustД«ja maЕЎД«nu. VecajДЃm eglД“m gar neasfaltД“to ceДјu zari plivinДЃjДЃs gluЕѕi kДЃ raganas matu ЕЎД·ipsnas. Annija nodomДЃja, ka kДјЕ«dДЃs tie, kuriem elle nozД«mД“ karstu spelti. Elle bija ЕЎД« drЕ«mДЃ, naidД«gДЃ sala bargajДЃ ziemДЃ.

Vai tu nekad neesi dzirdējusi par Maiami pludmali? Izlutinātā Princesīte viņas ceļasomā nerimās. Nē, tās vietā tu mūs atvilki uz pamestu salu Ziemeļatlantijas okeāna vidū, kur mūs, iespējams, apēdīs polārlāči!

Ātruma pārslēgs smagi noklakšķēja, Kia cīnoties augšup pa šauro, slideno salas ceļu. Annijai sāpēja galva un krūškurvis no klepošanas un mācās virsū reibonis no kakla staipīšanas, lai putenī kaut ko saskatītu caur priekšējo stiklu. Viņa bija atstāta pasaulē viena pati. Tikai iedomu balsis noturēja viņu realitātē. Lai arī cik slikti viņa jutās, tomēr spēju ironizēt nebija zaudējusi.

Annija ieklausījās, ko runā daudz mierīgākā Princesītes līdzgaitniece – praktiskā, kārtīgā meitene Dillija, iespiesta pieskaņotā sarkanā somā uz aizmugurējā sēdekļa.

MД“s neatrodamies Atlantijas okeДЃna vidЕ«, aizrДЃdД«ja prДЃtД«gДЃ Dillija. MД“s esam uz salas desmit jЕ«dЕѕu attДЃlumДЃ no Jaunanglijas krasta, un, cik es esmu dzirdД“jusi, Menas ЕЎtatДЃ nav polДЃrlДЃДЌu. TurklДЃt PeregrД«nailenda nav pamesta.

Tikpat labi viņi te varētu būt. Ja Princesīte sēdētu Annijai uz rokas, viņa izslietu gaisā degunteli. Ļaudis šeit tik tikko spēj izdzīvot vasarā, kur nu vēl ziemā. Saderēsim, ka viņi ēd savējo līķus.

Automašīna viegli saslīdēja. Annija stingrāk satvēra stūri cimdotajās rokās. Sildītājs strādāja ļoti vāji, bet viņai zem jakas uz miesas izspiedās sviedri.

PrincesД«t, tu nedrД«ksti ЕѕД“loties, Dillija sabДЃra sapД«kuЕЎo lД«dzgaitnieci. PeregrД«nailenda ir slavens vasaras kЕ«rorts.

Tagad taДЌu nav vasara! PrincesД«te nepadevДЃs. Ir tikai februДЃra pats sДЃkums, mД“s pirms brД«Еѕa nobraucДЃm no prДЃmja, kur man piemetДЃs jЕ«rasslimД«ba, un uz salas nevar bЕ«t vairДЃk kДЃ cilvД“ku piecdesmit. Piecdesmit muДјД·u!

Tu zini, ka Annijai neatlika nekas cits kДЃ braukt ЕЎur