Ūdens atmiņa

KДЃrena Vaita

Naktī, kad Mārnijas un Diānas māte burājot iekļūst spēcīgā negaisā, meitenes saprot, ka iznīcībai var būt vairākas sejas. Tik trausla ir nevainība, mīlestība un cerība. Viņas abas glabā noslēpumus par to, kas patiesībā notika tajā naktī. Šie noslēpumi atstājuši dziļas pēdas viņu dzīvē…

Populārās Amerikas autores Kārenas Vaitas romāns pārņem lasītāja uzmanību jau no pirmajām lappusēm. Neparasti kolorītu tēlu un dziļu emociju atainojums ievelk grāmatas sižetā ar teju okeānisku spēku.

KДЃrena Vaita

ЕЄDENS ATMIЕ…A

PATEICДЄBAS

Daudzi paldies manai draudzenei un talantД«gajai rakstniecei Vendijai Veksai par man dДЃvДЃtajДЃm vieduma pД“rlД“m un saturД«gajiem ieteikumiem, kuri allaЕѕ vД“rЕЎ manas grДЃmatas labДЃkas.

Pateicos arД« DЕѕilai Evansai un laipni izpalД«dzД«gajam Vindsongas BurДЃЕЎanas akadД“mijas kolektД«vam par padomiem saistД«bДЃ ar kuДЈoЕЎanas jautДЃjumiem, un jo Д«paЕЎi Deivam Kramlijam jeb Kapteinim Deivam, kurЕЎ veltД«ja daudz laika un zinДЃЕЎanu, lai dalД«tos ar mani savДЃ burДЃЕЎanas mД«lestД«bДЃ un pДЃrliecinДЃtos, ka visu esmu sapratusi pareizi. Itin visas kДјЕ«das, ko esmu pieДјДЃvusi, aprakstot ar kuДЈoЕЎanu saistД«tos jautДЃjumus, ir manas un tikai manД“jДЃs. Par tДЃm no sirds atvainojos Kapteinim Deivam.

Tāpat arī es vēlos pateikt paldies Kellijai un Džonam Djūšeiniem un viņu meitai Teilorai par viņu dāsno ziedojumu KRCS un par iedvesmu Telijas Djūšeinas tēla radīšanā.

Un neviens manu pateicību uzskaitījums nebūs pilnīgs, ja nepieminēšu Timu, Meganu un Konoru – par būšanu blakus un nemainīgo sajūsmu, ieraugot manu vārdu uz grāmatas vāka.

PIRMДЂ NODAД»A

Nezemojies to priekЕЎДЃ un nekalpo tiem, jo Es, Tas Kungs, esmu dusmД«gs Dievs, kas piemeklД“ tД“vu grД“kus pie bД“rniem lД«dz treЕЎajam un lД«dz ceturtajam augumam tiem, kas Mani ienД«st, un dara ЕѕД“lastД«bu lД«dz tЕ«kstoЕЎajam augumam tiem, kas Mani mД«l tur manus bauЕЎДјus.

В В В В OTRДЂ MOZUS GRДЂMATA

MДЃrnija

TЕ«kstoЕЎiem gadu Atlantijas okeДЃns ir vД“lis savus viДјЕ†us pret manas bД“rnД«bas liedagu, alkatД«gi nozogot aizvien vairДЃk un vairДЃk smilЕЎu, pagrДЃbjot sev lД«dzi kaut ko no DienvidkarolД«nas Lejaszemes upju deltДЃm un strautiem un atstДЃjot aiz sevis izpostД«tus senos meЕѕus, samocД«tas kДЃpas un sДЃpД«gus zaudД“jumus.

Tomēr krasts paliek, smiltīm ir lemts izdzīvot. Tās ir laika gaitā sabirzušās klintis, kas pārvērtušās sīksīkos graudiņos. Mūsu ģimene ir uzdrošinājusies jau vairākās paaudzēs kādu liedaga un okeāna daļu uzskatīt par savu īpašumu, un tieši tālab mūsu mājai nākas stāties pretī dažādiem dabas spēkiem. Spēcīgie vēji ieķeras kāpu smilgās un garajā zālē, tie svaida smiltis un gaiņā jūras putnus sev pa prātam. Tie šūpo manas māsas zīdaini zeltainās matu sprogas… Un tās kļūst par vienīgajām labajām atmiņām, kas man palikušas par viņu. Par vienīgajām atmiņām, ko es esmu sev ļāvusi glabāt. Vējš tomēr izlaužas tālāk, pāri krasta līnijai, pie mūsu vecās mājas un pie manis. Un mēs vēl kaut kā turamies.

Maklelanvillā es neesmu bijusi jau apmēram desmit gadus. Desmit gadus, kuros pūlējos aizmirst dzelošo sālsūdeni acīs, baiso sajūtu, kad viļņi aizskaloja smilšu pamatu man zem kājām. Centos izdzēst no atmiņas atrašanos zem ūdens un nespēju paelpot, kamēr niknās okeāna vērpetes pletās man pāri – virpuļojot, ietinot mani slapjā paklājā, izspiežot pēdējo gaisa lāsi no manām plaušām. Aizmirst neizbēgamo izslīdēšanu no mātes rokām. Un atskārsmi, ka viņa palaiž mani vaļā…

Es novietoju savu Д«rД“to automaЕЎД«nu uz akmeЕ†iem un gliemeЕѕvДЃku druskДЃm nokaisД«tДЃ piebraucamДЃ ceДјa, bet radio atstДЃju ieslД“gtu, jo vД“l nebiju gatava atkal dzirdД“t okeДЃna balsi. Baltiem dД“Дјiem apЕЎЕ«tДЃ mДЃja, kas manas mДЃtes ДЈimenei piederД“jusi jau kopЕЎ Amerikas NeatkarД«bas kara laikiem, bija mainД«jusies pavisam nedaudz. Tikai cieЕЎДЃk papД“tot, es ieraudzД«ju, kur mДЃsa pielikusi savu mД