Е ampanietis brokastД«s
DЕѕЕ«da Devero
Eliksa, kura nule pārcietusi šķiršanos no mīļotā vīrieša, dodas uz provinci, lai kādu laiku pavadītu gadsimtiem senā muižā. Vairāku iemeslu dēļ viņa pieņem kādu savādu piedāvājumu un apņemas izplānot savas labākās draudzenes kāzas… Šķērslis Eliksas ceļā uz pagātnes samezglojumu risināšanu ir izskatīgais, bet nepiedodami augstprātīgais arhitekts Džērids Montgomerijs. Atklājuši, ka viņu dzīves ir nesaraujami saistītas ar ģimenes iepriekšējo paaudžu vētrainajiem likteņiem, Eliksa un Džērids tomēr ir spiesti atrast kopīgu valodu.
DЕѕЕ«da Devero
Е ampanietis brokastД«s. No angДјu valodas tulkojis Biruta Vaivode
Prologs
DЕѕД“rids Montgomerijs Kingslijs
NANTAKETA
– Viņa atbrauks piektdien, – Džērids atbildēja uz sava vectēva Keileba jautājumu. – Es došos projām pirms tam; labāk būs, ja vispār šeit nerādīšos, kamēr viņa uzturēsies Nantaketā. Sarunāšu kādu, kas sagaidīs viņu prāmju piestātnē. To var izdarīt Vess, jo palika man parādā par garāžas plānu uzrasēšanu. – Džērids pārlaida plaukstu sejai. – Ja neviena sagaidītāja nebūs, meitene droši vien uz neatgriešanos aizklīdīs tumšās alejās. Vai arī viņu aizvilinās projām kāds rēgains tēls.
– Tev vienmēr piemitusi pārlieku spilgta iztēle, – Keilebs piezīmēja. – Bet varbūt šobrīd tu varētu to iegrožot un pārmaiņas pēc izturēties laipnāk? Varbūt tavas paaudzes cilvēkiem laipnība skaitās sen novecojusi greznība?
– Laipnība? – Džērids ar pūlēm apvaldīja dusmas. – Šī sieviete uz veselu gadu pievāks sev manu māju un izdzīvos mani laukā! Manu māju. Un kāpēc? Tikai tāpēc, ka bērnībā viņai esot piemitušas spējas saskatīt rēgus. Tā, lūk. Māju man konfiscē, jo tagad, jau pieaugusi, viņa varbūt saskata vēl kaut ko citu pārējiem neredzamu. – Runātāja tonis nepārprotami pauda riebumu.
– Viss ir daudz sarežģītāk, un tu to zini, – vectēvs rāmi noteica.
– Pareizi, nav taču iespējams izmest no prāta visus noslēpumus, vai ne? Pirmkārt, to, ka šīs meitenes māte Viktorija jau divdesmit gadu slepus no savas meitas apmeklē mūsu salu. Nemaz nepieminot Lielo Kingsliju Noslēpumu. Divsimt gadu neatbildēts jautājums, kas nomoka mūsu ģimeni jau…
– Divsimt divus gadus.
– Ko?
– Noslēpums nav atklāts divsimt divus gadus.
– Skaidrs. – Džērids nopūties apsēdās vienā no vecajiem krēsliem mājā, kas piederēja viņa ģimenei kopš tās uzcelšanas tūkstoš astoņi simti piektajā gadā. – Noslēpums gaida atrisinājumu divsimt divus gadus, bet neizprotamā kārtā dažs labs cer, ka to izdibinās šī svešiniece.
Salicis rokas aiz muguras, Keilebs stāvēja pie loga un lūkojās laukā. Vasara tikko bija sākusies, bet satiksme jau kļuva aizvien intensīvāka. Drīz vien arī šajā klusajā ieliņā automašīnas stumsies uz priekšu spārns pie spārna. – Varbūt noslēpums nav atklāts tāpēc, ka neviens īsti nav ķēries tam klāt. Nav papūlējies uzmeklēt… viņu.
Uz mirkli Džērids pievēra acis. Pēc vectēva māsas Edijas nāves bija vajadzīgs krietns laiks, lai izprastu viņas savādo testamentu, kas vēstīja, ka jaunai sievietei, vārdā Eliksāndra Medsena, vesels gads jāpavada Kingsliju ģimenes mājā, kur tā vienīgo reizi uzturējusies četru gadu vecumā. Šajā laikā viņai jāmēģina atklāt seno noslēpumu – tas ir, ja vien jaunkundze vēlēsies to darīt. Krustmātes Edijas testaments nepārprotami pauda – ja viņa nevēlas neko pētīt, tā noteikti nav spiesta lieta. Lai tad šī Medsena burā, vēro vaļus vai nododas tūkstošiem citu izklaižu, ko nantaketieši piedāvā neskaitāmajiem tūristiem, kas ik vasaru okupē viņu salu.
Džērids pieciestu, ja runa būtu tikai par ģimenes noslēpumu, tomēr bija par daudz prasīts, lai viņš slēpj un noklusē būtiskus faktus un notikumus cit