IlЕ«ziju gЕ«stДЃ
Nora Robertsa
Tikai neilgu brīdi Šelbijai bija lemts izbaudīt laimīgi precētas sievietes dzīvi. Kad viņas vīrs iet bojā neskaidros apstākļos, Šelbijai negaidot pietrūkst laika sērām un asarām. Iedomātās laimes un reālās dzīves nesakritība ir tik dramatiska, ka Šelbijai nepieciešams savākties, lai aptvertu notiekošā patieso dramatismu. Savas sievas atstāšana ar parādu slogu ir tikai prelūdija izdomas bagātā ļaundara paņēmienu arsenālā…
Nora Robertsa
IlЕ«ziju gЕ«stДЃ. No angДјu valodas tulkojusi IngЕ«na Jundze
DЕѕoannai
Manai mЕ«ЕѕД«gajai apbrД«nojamajai draudzenei
PIRMДЂ DAД»A
NepatiesД«ba
“Ne jau tie ir meli, kas gluži vienkārši ienāk prātā. Meli ir tie, kas paliek mūsos, iekārtojas uz palikšanu un nodara sāpes.”
В В В В FRДЂNSISS BД’KONS
1
Lielajā mājā – un Šelbija allaž domāja par to kā par lielo māju – viņa apsēdās sava vīra lielajā ādas krēslā, pie viņa lielā, svarīgā rakstāmgalda. Šī mēbele bija espresso krāsā. Ne jau brūna. Šādas nianses Ričards ievēroja ārkārtīgi precīzi. Rakstāmgalds bija nopulēts un mirdzošs, izgatavots Itālijā pēc īpaša pasūtījuma no Āfrikas melnkoka.
Kad viņa bija ieteikusies – vienkārši jokojot –, ka nemaz nav zinājusi par melnkoka esamību Itālijā, viņš veltīja viņai to skatienu. Skatienu, kurš atgādināja, ka, par spīti lielajai mājai, pasakainajām drānām un masīvajam briljantam viņas kreisās rokas ceturtajā pirkstā, viņa vienmēr būs tikai Šelbija Ena Pomeroja, kas joprojām atrodas divu soļu attālumā no lauķu pilsēteles Tenesī štatā, kur bija piedzimusi un uzaugusi.
“Reiz Ričards arī smējās,” Šelbija nodomāja. “Viņš bija sapratis, ka es jokoju, un smējies, it kā es būtu viņa dzīves gaisma. Tikai… Mīļais Dievs! Vīra acīs šī gaisma kļuva nespodra, turklāt ļoti ātri.”
Vīrietis, kuru Šelbija sastapa pirms pieciem gadiem kādā zvaigžņotā vasaras naktī, burtiski apbūra viņu, lika aizmirst par visu, ko viņa iepriekš bija zinājusi un pazinusi. Viņš pārcēla Šelbiju pilnīgi citā pasaulē – tādā, kādu viņai pat aptuveni būtu grūti bijis iedomāties.
Viņš pret Šelbiju izturējās kā pret princesi, veda uz vietām, par kurām viņa bija lasījusi vienīgi grāmatās vai redzējusi kinofilmās. Un reiz taču viņš bija Šelbiju mīlējis… vai ne?
Tagad bija svarīgi to atcerēties. Viņš bija mīlējis Šelbiju, alcis pēc viņas, devis viņai itin visu, ko vien sieviete varētu vēlēties.
Paredzēts. Šo vārdu viņš lietoja bieži. Viņš bija paredzēts Šelbijai.
Var jau būt, ka viņš bija saīdzis, kad uzzināja par Šelbijas grūtniecību. Varbūt viņa pat jutās nobijusies – tikai uz vienu mirklīti – no vīra skatiena, kad viņam šo jaunumu pavēstīja. Bet viņš taču bija Šelbiju apprecējis, vai ne? Aizvedis viņu uz Lasvegasu, it kā mestos dzīves lielākajā piedzīvojumā.
Toreiz viņi bija laimīgi. Arī to tagad bija svarīgi atcerēties. To nedrīkstēja aizmirst, vajadzēja cieši turēties pie atmiņām par labajiem laikiem.
Sievietei, kas divdesmit četru gadu vecumā kļuvusi par atraitni, ir vajadzīgas atmiņas.
Sievietei, kura ir uzzinājusi, ka visu laiku dzīvojusi melos, turklāt atklājusi pašai uzkrauto briesmīgo parādu slogu, kas neļauj pat brīvi elpot, – viņai noteikti ir nepieciešams atgādinājums par laimīgākiem laikiem.
Juristi, grāmatveži un nodokļu inspektori viņai visu bija paskaidrojuši. Diemžēl tikpat labi viņi varēja runāt grieķu valodā, kad sāka detalizēti izklāstīt dažādos terminus.
Lielā māja – tā pati, kura Šelbijai likās biedējoša jau kopš brīža, kad viņa pirmo reizi tajā spēra kāju, – nemaz nepiederēja viņai. Vai vismaz nepiederēja tik lielā mērā, lai tam būtu kaut niecīgākā nozīme. Tā piederēja kompānijai – hipotekārā aizdevuma sniedzējai. Automašīnas bija ņemtas līzingā, bet nebija izpirktas. Turklāt ikmēneša maksājumu ter