Ko Alise aizmirsa
Laiena Moriartija
Kādā pavisam parastā dienā Alise Lova piedzīvo nejauku kritienu. Kritienu, kas viņai ne tikai sagādā galvassāpes, bet arī liek aizmirst pēdējos savas dzīves desmit gadus. Pasaule un cilvēki ir mainījušies – tikai Alise palikusi tāda pati kā agrāk. Vismaz tā viņai šķiet. Atmiņas zudums izvēršas par terapiju, ko nepiedāvā pat izmeklētākie speciālisti. Dzīve Alisei piedāvā iespēju – saprast, vai svešiniece spogulī ir sieviete, par kādu viņa gribēja kļūt?
Laiena Moriartija
Ko Alise aizmirsa. No angļu valodas tulkojusi Dina Kārkliņa
Edamam
Dzīve ir tikai atmiņas, izņemot to vienīgo pašreizējo brīdi, kas paiet tik ātri, ka to gandrīz nevar pamanīt.
В В В В TENESIJS VILJAMSS
LaulД«ba ir smags pДЃrbaudД«jums.
В В В В DЕЅOZEFS KEMPBELS
PIRMДЂ NODAД»A
Viņa gulēja ūdenī, iepletusi rokas, viļņu apskalota, elpodama vasarīgo sāls un kokosriekstu smaržu. Viņas mutē bija palikusi patīkami apmierinoša brokastu garša: cepts šķiņķis, kafija un, iespējams, radziņi. Viņa paslēja zodu augstāk, un rīta saule ūdens virsmā atspīdēja tik spoži, ka nācās samiegt acis, lai caur gaismas vizuļiem sev priekšā ieraudzītu savas kājas. Viņas kāju nagi bija nolakoti katrs savā krāsā. Sarkanā. Zeltainā. Purpursarkanā. Jocīgi. Nagu laka bija uzklāta nemākulīgi. Tā bija nelīdzeni uzķēpāta. Kāds peldēja ūdenī tieši viņai blakus. Šis cilvēks viņai ļoti patika, tas prata viņu sasmīdināt, un arī viņa kāju nagi bija nolakoti tieši tāpat. Šis otrs cilvēks draudzīgi sakustināja kāju pirkstus uz viņas pusi, un viņu pārņēma gurds apmierinājums. Kaut kur tālumā vīrieša balss uzsauca: “Marko?”, un bērnu balsu koris atsaucās: “Polo!” Vīrietis sauca vēlreiz: “Marko, Marko, Marko?”, un balsis atbildēja: “Polo, Polo, Polo!” Iesmējās kāds bērns; tā bija ilga, burbuļojoša ķiķināšana, kas līdzinājās ziepju putu straumei. Kāda balss viņai pie auss klusi un uzstājīgi sacīja:
– Alise?
Viņa atgāza galvu un ļāva vēsajam ūdenim klusi slīdēt pār viņas seju.
Viņas acu priekšā dejoja sīki gaismas punktiņi.
– Es nezinu! – kāda izbiedēta balss iesaucās. – Es neredzēju, kā tas notika!
TДЃpД“c jau nevajag tДЃ uztraukties.
Sapnis, atmiņa – vai kas nu tas bija – pamazām izšķīda un izgaisa kā atspulgs ūdenī, un cauri viņas prātam sāka peldēt domu drumslas, it kā viņa vēlu svētdienas rītā lēnām mostos no ilga, dziļa miega.
Vai krД“jumsiers ir uzskatДЃms par mД«ksto sieru?
Tas nav ciets siers.
Tas itin nemaz…
…nav ciets.
Tātad būtu loģiski uzskatīt…
…kaut ko.
Kaut kas loДЈisks.
Lavandas ir skaistas.
LoДЈiski skaistas.
Noteikti jДЃapgrieЕѕ lavandas!
Es jЕ«tu lavandu smarЕѕu.
NД“, es nevaru.
JДЃ, es varu.
Un tad viņa pirmo reizi ievēroja galvassāpes. Galva sāpēja vienā pusē, stipri, it kā viņai kāds būtu pamatīgi iebelzis ar āmuru.
Viņas domas kļuva asākas. Kas tās vispār bija par galvassāpēm? Neviens viņu nebija brīdinājis par tādām galvassāpēm. Viņa bija sagatavojusies veselai virknei dīvainu simptomu – kuņģa grēmām, alumīnija folijai līdzīgai garšai mutē, reibonim, milzīgam nogurumam –, bet par dimdošām sāpēm vienā galvas pusē nebija ne runas. Par tām kādam tiešām būtu vajadzējis ieminēties, jo tas bija ļoti sāpīgi. Protams, ja viņa nespēja paciest parastas galvassāpes, nu, tad…
Šķita, ka lavandu smarža joprojām turpina plūst, gluži kā maigs vējiņš.
Viņa atkal ļāvās straumei.
VislabДЃk bЕ«tu no jauna iemigt un atgriezties tajДЃ burvД«gajДЃ sapnД« par Е«deni un daudzkrДЃsainajiem kДЃju nagiem.
Varbūt patiesībā kāds tomēr bija ieminējies par galvassāpēm un viņa to bija piemirsusi? Jā, nudien! Galvassāpes, dieva dēļ! Patiešām stipras. Pasakaini.
Tik daudz ko vajadzД“ja paturД“t prДЃtДЃ. NekДЃdu mД«ksto sieru, kЕ«pinДЃta laЕЎa vai suЕЎi, jo pastДЃvД“ja risks dabЕ«t slimД«bu, par kur