Назад к книге «15 sekundes» [Endrū Gross]

15 secundes

EndrЕ« Gross

Pietiek ar piecpadsmit sekundēm, lai apgrieztu laimīgu dzīvi kājām gaisā… Henrijs Stedmens ir ceļā uz mediķu konferenci, kad policija viņu aptur par sīku satiksmes pārkāpumu. Viņš nepagūst ne attapties, kad ceļu policistu nošauj kāds svešinieks zilā sedanā. Šis noziegums pārvērš Henrija dzīvi murgā… Henrijs kļūst par intensīvas vajāšanas mērķi. Tagad viņam jāspēj atšķirt draugu no ienaidnieka un atšķetināt liktenīgu melu un bīstamu patiesību kamolu, lai atklātu, kas slēpjas aiz velnišķīgā iznīcināšanas plāna.

EndrЕ« Gross

15 secundes. No angДјu valodas tulkojusi Gunita MeЕѕule

IKVIENS IR VAINДЄGS KДЂDДЂ NODARДЄJUMДЂ, UN IKVIENAM IR KAS SLД’PJAMS. ATLIEK VIENДЄGI PAPЕЄLД’TIES, LAI NOSKAIDROTU, KAS TAS IR.

    Aleksandrs Solžeņicins

Prologs

Sēžot pie savas apbružātās, astoņus gadus vecās mazdas stūres, Amanda juta, kā acu priekšā viss pamazām izplūst.

Atmiņas par to, ko viņa bija darījusi pirms nieka divdesmit minūtēm. Keitijas Perijas balss radio: “Es nupat noskūpstīju meiteni…”

CeДјЕЎ.

Viņa apdzina dzeltenu skolas autobusu, kas vilkās pa priekšu, un sāka apjaust, ka šis nav īstais ceļš.

Patiesībā viss bija samežģījies jau kopš brīža, kad viņa šorīt pamodās. Pirmais bija viņas nožēlojamais, nestrādājošais tēvs, kurš viņu izrāva no dziļa miega – “Kāpēc tu vienmēr kliedz uz mani, tēt?” – , un draudēja izmest viņu no mājas uz visiem laikiem, ja viņa nemainīs savu dzīvesveidu.

Pēc tam viņas priekšnieks, kurš allaž šķita viņu uzmanām. Protams, viņa bija kādu laiku nokavējusi. Bet galu galā: mazgāt matus tajā stulbajā frizētavā, nebija tas pats, kā to darīt kādā šikā skaistumkopšanas salonā Milānā, Francijā vai kaut kur citur. Un viņas uzpūtīgā kuratore vietējā kosmetoloģijas skolā, “2001. gada matu uzkasītāja”. Vismaz zini, kā to darīt, ja grasies mācīt draņķības, vai ne? Nu galu galā: vajadzēja būt kādam iemeslam, kāpēc tā maita bija iestrēgusi tādā mēslu bedrē kā Akropole Džordžijas pavalstī, vai ne?

Nemaz nerunājot par Veinu, viņas tā saucamo draugu. Vakar vakarā viņiem bija iznākusi kārtējā slavenā saķeršanās. Amanda bija pārliecināta, ka viņš piecērt kasierei no Ruby’s Market, Brendijai, vai kā nu viņu tur sauca, ar lielajiem pupiem un tamlīdzīgi, un to lēto neīstā zelta kaklarotu, uz kuras prāviem burtiem bija uzrakstīts viņas vārds.

Un te nu viņa bija – viena kavējuma attālumā no nesekmīgas atzīmes un atkal nosebojusies. Šie kursi bija vienīgie, kas šobrīd nodrošināja viņai jumtu virs galvas. Amanda mainīja joslu, tik tikko iespiezdamās pirms lēnīga SUV ar māti un bērnu iekšā. – Nu, nu, – viņa iesaucās. – Es jūs redzu, skaidrs? – Viņa ieslēdza mūziku. Šodien visa šī mēslu bedre bija kļuvusi neizturama.

Vienīgā iespēja, kā saglabāt kaut cik skaidru galvu, bija iemest mutē pārīti oksikontīna tablešu pa trīsdesmit miligramiem katru, kā viņa to bija izdarījusi, tīrot zobus. Tas allaž palīdzēja.

It Д«paЕЎi tad, ja pa virsu uzrДЃva ksanaksu.

Keitija Perija dziedāja: “Tas likās tik nepareizi, tas likās tik pareizi…”, un Amanda dziedāja viņai līdzi, rokām dejoja uz stūres.

Viņa izdzirdēja skaļu signāltaures pūtienu. Tas atgādināja miglas tauri viņas galvā. Amanda saprata, ka sākusi mazliet līkumot. – Labi, labi… Jēzīt, sargi savu pakaļu, maita. – Vismazāk viņai bija vajadzīga policija – tieši šodien. Deviņpadsmit gadi. Bez naudas. Rāpies laukā un ej cietumā.

TДЃpat kДЃ es, vai ne?..

Samirkšķinājusi acis, Amanda meklēja pagriezienu, kas veda uz skolu. Viņa zināja, ka tam kaut kur tepat jābūt. Vienkārši šobrīd viss likās mazliet miglains.

Aiz tДЃ Burger King restorДЃna, pareizi..?

Viņa pārkārtojās pagrieziena joslā. Piepeši signāltaures sāka skanēt no visām pusēm. Labi, labi… Sarkans furgons mainīja trajektoriju, t