Назад к книге «Montgomeriju ģimene» [Нора Робертс, Nora Robertsa]

Montgomeriju ДЈimene

Nora Robertsa

Trīs brāļi Montgomeriji – Bekets, Raiders un Ouens dzimtajā pilsētā atjauno kādu senu viesnīcu. Raiders ir neizprotamākais no viņiem – īgns, nesabiedrisks, tomēr spēj sagrozīt galvu ikvienai sievietei. Tikai ne Houpai Boumontai, Būnsboro viesnīcas vadītājai.

Houpa ir izbijusi lielpilsētas viesnīcas menedžere, kura tagad novērtē mazpilsētas dzīves jaukumus. Šeit viņai ir viss, ko viņa vēlējusies. Viss, izņemot mīlestību. Viņas vienīgā saskare ar pretējā dzimuma pārstāvjiem ir nepārtrauktās sadursmes ar kaitinošo Raideru. Kādudien mazpilsētā negaidīti ierodas kāds vīrietis no Houpas pagātnes…

Montgomeriju Г¬imene

Pilnveidoties nozД«mД“ mainД«ties.

BЕ«t nevainojamam nozД«mД“ mainД«ties bieЕѕi.

В В В В VINSTONS Д’RДЊILS

PirmДЃ nodaДјa

Dažu labu reizi iečīkstējusies un nopūtusies, vecā ēka pamazām iegrima naktsmierā. Zvaigznēm nosētā debess atzalgojās akmens sienās, kas jau vairāk nekā divus gadu simteņus slējās Būnsboro laukuma malā. Klusums valdīja arī ielu krustojumā, kur ēnas mijās ar gaismām. Visi logi un veikalu skatlogi Galvenās ielas malā likās ieslīguši miegā, ļāvušies bezrūpīgai snaudai remdinošā vasaras naktī.

“Arī man vajadzētu doties pie miera,” Houpa nodomāja. Likties gultā, izstiepties. Gulēt. Tas būtu visprātīgākais, un Houpa uzskatīja sevi par prātīgu sievieti. Garā dienas junda bija viņu nogurdinājusi. “Turklāt,” Houpa sev kārtējo reizi atgādināja, “jau agri no rīta ieradīsies možā Karolī, lai pagatavotu brokastis.”

ViesnД«cniecei bija radusies iespД“ja pagulД“t ilgДЃk.

Katrā ziņā vēl nebija pat pusnakts. Dzīvojot un strādājot Džordžtaunā, Houpa reti kad devās pie miera tik agri. Protams, tolaik viņa vadīja Vikemu viesnīcu un tajos vakaros, kad nebija jārisina kādas sīkas nepatikšanas vai jāapstrādā kāds klientu pieprasījums, viņa allaž devās baudīt naktsdzīvi.

Iespējams, ka Būnsboro, mazpilsētai Mērilendā, Blūridžas kalnu pakājē, bija sena un teiksmām bagāta vēsture un noteikti piemita sava burvība, tostarp, piemēram, atjaunotā un viņas pārraudzībā esošā viesnīca, tomēr šī vieta nevarēja lepoties ar plašu izklaides iespēju klāstu diennakts tumšajā laikā.

Situācija nedaudz mainīsies, kad viņas draudzene Eiverija atvērs pilsētā restorānu un bāru. Bija prieks raudzīties, kā tepat kaimiņos Houpai un iepretim pašas picērijai, kas atradās laukuma otrā malā, enerģiskā Eiverija Makteiviša veido savu jauno uzņēmumu.

“Vasara vēl nebūs galā, kad Eiverijai jau piederēs divi restorāni,” Houpa nosprieda.

Tomēr censones titulu cilvēki piedēvējuši viņai.

Houpa pārlaida skatienu virtuvei – tā bija uzkopta, spoža, mājīga un viesmīlīga. Viņa jau bija sagriezusi augļus, pārbaudījusi krājumus, piepildījusi saldētavu ar produktiem. Viss bija sagatavots, lai Karolī varētu pagatavot brokastis viesiem, kuri tobrīd jau atpūtās savos numuros.

Dokumenti bija sakārtoti, durvis pārbaudītas, šķīvji arīdzan – viss bija savās vietās. “Darbiņš padarīts,” Houpa pie sevis noteica, tomēr viņa vēl nespēja piespiest sevi doties uz dzīvoklīti ēkas trešajā stāvā.

Viņa ielēja glāzē vīnu, beidzamo reizi izmeta loku viesnīcas foajē un izdzēsa lustru telpas viducī virs galda, uz kura vāzē lepni gozējās košu vasaras ziedu buķete.

Izgājusi zem arkas, viņa atkal pārbaudīja, vai ārdurvis ir aizslēgtas, un tad atgriezās pie kāpnēm. Pirksti viegli slīdēja pa metāla margām.

Bibliotēkā Houpa jau bija ielūkojusies, tomēr nolēma tur iegriezties vēlreiz. “Tā nav apsēstība,” viņa sevi mierināja. “Iespējams, ka te ienācis kāds no viesiem, lai baudītu glāzi viskija vai paņemtu kādu grāmatu.” Tomēr arī tur bija tukšs un kluss.

Houpa atskatД«jДЃs. Е ajДЃ stДЃvДЃ bija apmetuЕЎies viesi. Vargasa kungs ar kundzi