Nakts pieder mД«lД“tДЃjiem
DЕѕЕ«da Devero
Tristans – Edilīnas pilsētas ārsts – lolo nopietnas jūtas pret māsīcas Kimas studiju biedreni Džeku, kura ieradusies atpūsties. Šajā vasarā Džeka reibst no spēcīgā, iejūtīgā vīrieša sabiedrības un jutekliskām baudām. Kad Džekai pēc atvaļinājuma ir jāatgriežas ikdienas realitātē, mīlētājiem ir jāpieņem lēmums. Vai viņi spēs paciest lielo attālumu? Kurš ziedos savus sapņus, lai viņi varētu būt kopā?
DЕѕЕ«da Devero
Nakts pieder mД«lД“tДЃjiem. No angДјu valodas tulkojusi Anda Smilga
Prologs
Е…Е«dЕѕersijas pavalsts
2004. gads
– Tēt, – Džeka uzrunāja savu tēvu Džo Leitonu, – es gribu doties uz Virdžīniju un apciemot Kimu. Es būšu projām tikai divas nedēļas, un tu veikalu vari vadīt arī bez manas palīdzības. – Viņa apzinājās, ka runā kā niķīga meitenīte, nevis kā pieaugusi, deviņpadsmit gadus veca sieviete, bet tā bija tēva vaina.
– Džeka, tu kopā ar savu draudzeni pavadīji augstskolā visu gadu. Tu dzīvoji kopā ar viņu un vēl vienu meiteni. Kā viņu sauc?
– Sofija.
– Jā. Nesaprotu, kāpēc tu negribi pavadīt dažas nedēļas kopā ar savu tēvu.
“Viņš grib, lai es jūtos vainīga,” Džeka nodomāja un savilka plaukstas dūrēs. Tēvs ļoti labi mācēja likt viņai justies vainīgai.
Tam, ka Džeka visu vasaru strādāja ģimenes uzņēmumā – mājas un dārza preču veikalā –, šķiet, nebija nozīmes. Kopš atgriešanās mājās no augstskolas bija pagājuši jau divi pilni mēneši. Tēvs nekad neizmantoja brīvdienas un sagaidīja no meitas to pašu. Kad veikala darbinieki cits pēc cita aizgāja atvaļinājumā, Džeka viņus aizstāja, tomēr neuzskatīja to par “kopā pavadītu laiku”, jo vienīgās “sarunas” ar tēvu bija par jauno frēzes detaļu piegādes datumiem.
Visu, ko tēvs viņas labā darīja, Džeka novērtēja un gribēja pavadīt laiku ar viņu kopā, tomēr jaunajai sievietei bija nepieciešama atpūta. Viņa gribēja četrpadsmit dienas darīt tikai to, ko pati vēlas, piemēram, uzvilkt peldkostīmu un gulēt pie baseina, koķetēt ar puišiem, runāt ar Kimu par… par visu, kas dzīvē notiek. Sapņot par savu nākotni. Džeka studēja mākslu, jo vēlējās kļūt par gleznotāju. Kima apgalvoja, ka no viņas mājas Virdžīnijā paveras brīnišķīgi skati, un Džeka gribēja tos iemūžināt uz papīra. Tas bija nevainojams plāns, bet tēvs nepiekrita. Džeka negribēja izsaukt viņa dusmas, atklāti runājot pretī, tāpēc atlika vienīgi lūgt tēva atļauju.
Viņa skatījās, kā tēvs kārto kastes ar koka skrūvēm, un atsauca atmiņā pēdējo no Kimas saņemto elektroniskā pasta vēstuli.
“Tev jāredz Floridas smaile,” Kima rakstīja. “Ja uzkāpsi pašā augšā, pavērsies skats uz divām pavalstīm. Daži puiši, tostarp arī mans muļķa brālis, mēdz izģērbties un lēkt ūdenī. Tas ir bīstams lēciens no liela augstuma, bet viņi to dara tik un tā. Turklāt smaile ir ļoti skaista vieta, un tur noteikti atrastos kaut kas, ko uzgleznot.”
Džeka pacietīgi un mierīgi paskaidroja tēvam, ka līdz nākamā mācību gada sākumam viņai jārada dažas gleznas. Tēvs pieklājīgi noklausījās un pajautāja, vai viņa ir pasūtījusi trīs collas garās naglas.
– Tas nav godīgi! – Džeka nokliedza, zaudējusi pacietību. – Tu atļāvi Džojam nestrādāt visu vasaru. Kāpēc es nevaru atpūsties divas nedēļas?
DЕѕo Leitons izskatД«jДЃs aizvainots.
– Tavam brālim tagad ir sieva, un viņi cenšas radīt man mazbērnus.
– Tu ļāvi Džojam nestrādāt visu vasaru tikai tādēļ, lai viņš varētu kniebties ar Šīlu? – Džeka noelsās.
– Domā, ko runā, jaunkundzīt, – tēvs norūca un devās uz rokas elektroinstrumentu nodaļu.
Džeka saprata, ka viņai jānomierinās. Ja tēvs sadusmosies, viņa neko nepanāks.
– Lūdzu, tēt, – viņa iepīkstējās kā maza meitene.
– Tu gribi satik