Назад к книге «Mēnessgaisma atvarā» [Нора Робертс, Nora Robertsa]

MД“nessgaisma atvarДЃ

Nora Robertsa

Pēc traģiska notikuma bērnībā fotogrāfe Neiomija dara visu, lai aizbēgtu no pagātnes. Viņa nomaina uzvārdu un izskatu, viņa ceļo no vienas vietas uz nākamo, bet nekur neapmetas uz palikšanu.

Neiomija nocietina savu sirdi pret ikvienu, kurš vēlas viņai tuvoties. Jo mīlestība ievaino. Jo pieķeršanās vietai vai cilvēkiem nozīmē atklāties un būt pašai, no kā Neiomija baidās visvairāk. Un vienlaikus – pēc tā viņa alkst visvairāk.

Neilgi pēc tam, kad Neiomijai izdodas atrast māju Saullēkta līcī, kuru gribētos saukt par savu uz visiem laikiem, apkaimē notiek šausminošs noziegums, un visas pēdas ved Neiomijas virzienā…

Nora Robertsa

MД“nessgaismas atvarДЃ

Eleinai, DЕѕenetai, DЕѕoenai, Ketai, Laurai, MД“rijai, MД“rijai Kejai, Nikolai, Petai, SДЃrai.

Un vienai pasakainai nedД“Дјai gadДЃ, kurДЃ mД“s visas esam kopДЃ.

”MĒS TAGAD REDZAM NESKAIDRI, KĀ RAUDZĪDAMIES ATSPULGĀ…”

В В В В PДЃvila 1. vД“stule korintieЕЎiem 13:12

PirmДЃ nodaДјa

1998. gada 29. augusts

Viņa nezināja, kas tieši iztraucējis viņu no miega. Un neatkarīgi no tā, cik reižu atmiņās atkal vajadzēja izdzīvot šo nakti, neatkarīgi no tā, kādi murgi viņu vajāja, viņa to nekad arī neuzzinās.

Vasaras gaiss līdzinājās karstam, garojošam virumam, kas oda pēc sviedriem un satvīkuša zaļuma. Uz naktsgaldiņa novietotais ventilators šo maisījumu sajauca pēc sava prāta, taču atrašanās šajā telpā līdzinājās gulēšanai ar tvaikiem pilnā traukā.

Tomēr viņa jau bija pieradusi – pieradusi gulēt nežēlīgā vasaras tveicē uz mitriem palagiem, istabā ar plaši atvērtiem logiem, aiz kuriem skanēja nerimstošais cikāžu koris, klusībā lolojot trauslo cerību, ka tomēr svelmei cauri izlauzīsies kaut niecīgākā vējpūsma, atnesot līdzi vismaz kādu drusciņu svaiguma.

Ne jau tveice bija viņu pamodinājusi. Ne arī tālīnie pērkona dārdi. Bija nepieciešams vien īss mirklis, lai Neiomijas miegs pārtaptu nomodā. Gandrīz likās, ka viņu kāds būtu sapurinājis aiz pleca vai iekliedzis ausī pašas vārdu.

Viņa sēdēja gultā un, tumsas ieskauta, mirkšķināja acis. Citas skaņas viņa nedzirdēja, tikai ventilatora vienmērīgo zumēšanu, cikāžu metālisko dziesmu un laisko pūces ūjināšanu, kas atkārtojās ik pa laikam. Šīs skaņas viņa pazina tikpat labi kā savu balsi. Nebija nekā tāda, kam vajadzētu radīt šo savādo sajūtu viņai kaklā.

Tagad, nomodā, Neiomija sajuta, kā tveice līdzīgi ūdenī samirkušai marlei kļāvās pie katras auguma collas. Viņai gribējās, lai būtu jau pienācis rīts, tad, neviena nemanīta, viņa varētu aizlavīties līdz strautam un atveldzēties.

Vispirms bija paveicami mājas darbi. Tāds bija noteikums. Taču karstums bija sabiezējis, un likās, ka viņa to varētu pavērt gluži kā aizkarus, ja vien paspertu soli uz priekšu.

Turklāt bija sestdiena, un sestdienās mamma reizēm kļuva mazliet pielaidīgāka attiecībā uz noteikumiem… Ja vien tētis bija labā garastāvoklī.

Tad viņa saklausīja pērkona dunošo balsi, priecīgi izrausās no gultas un piesteidzās pie loga. Neiomija mīlēja negaisu. Viņai patika tas, kā brāzmas izvijās caur kokiem, tos izlokot, kā debesīs mākoņi veidoja spokainas ainas, ko izgaismoja un brīžiem uzšķērda zibens šautras.

Un varbūt šis negaiss atnesīs lietu, vēju un vēsāku gaisu. Varbūt…

Viņa nometās ceļos uz grīdas, rokas uzlika uz palodzes un pievērsa skatienu nelielajai mēness daļai, kas bija redzama cauri tveices sabiezinātajiem mākoņiem.

Varbūt…

Neiomija iedomājās vēlēšanos. Meitene, kurai tikai pēc divām dienām tiks svinēta divpadsmitā dzimšanas diena, meitene, kura joprojām ticēja, ka šādas vēlēšanās piepildās. ”Milzīgs negaiss,” viņa domāja. ”Zibeņi līdzināsies siena dakšām, un pērkona dārdi skanēs kā lielgabala šāvieni.”

Un daudz, d