Назад к книге «Pārmaiņu vējš» [Kārena Vaita]

Pārmaiņu vējš

KДЃrena Vaita

Avai Vālenai laulības ar Metjū un dzīve Sentsaimonsas salā nozīmē jaunu sākumu. Strauja impulsa vadīta, viņa pārceļas uz Metjū dzimtas māju nelielā salā. Laulība negaidot izraisa pārsteidzošas izjūtas, kas ierauj Avu neparastā atmiņu ceļojumā. Viņa atklāj, ka par savu jauno vīru zina maz, pat dīvainos apstākļus, kuros gājusi bojā viņa pirmā sieva. Arī pati māja šķiet mūžsena un ir tikpat noslēpumaina kā viņas vīrs… Ava vēl nav sapratusi, ka apsēstība ar pagātni var iznīcināt viņas pašas nākotni.

KДЃrena Vaita

Pārmaiņu vējš

Manai dДЃrgajai Meganai.

Es Дјoti lepojos ar to, ka esmu tava mДЃte.

PATEICДЄBA

Par spīti ilgajām stundām, kas pavadītas, vienai pašai sēžot krēslā ar klēpjdatoru, rakstīšana nekad nav pilnīgi vientuļa nodarbe. Ikviena manis uzrakstītā grāmata lielā mērā bijusi atkarīga no to cilvēku augstsirdības, kas vēlējušies dalīties ar mani savās zināšanās, un “Pārmaiņu vējš” nav nekāds izņēmums.

Mana bezgalīgā pateicība Diānai Vaizai, labai draudzenei un lieliskam informācijas avotam visos jautājumos, kas saistās ar grūtniecību un dzemdībām. Šī ir jau trešā grāmata, kurā viņas zināšanas man izrādījušās nenovērtējamas – lūdzu, nekad nedodies pensijā!

Paldies jaukajiem Sentsaimonsas salas iedzД«votДЃjiem par allaЕѕ silto sagaidД«ЕЎanu, jo Д«paЕЎi MД“rijai DЕѕeinai RД«dai no lieliskДЃs neatkarД«gДЃs GJ Ford Bookshop grДЃmatnД«cas, Tomijai Baksterei KaЕЎinai un SЕ«zanai Kinamonai-Brokai, kura laimД«gДЃ kДЃrtДЃ piekrita pДЃrlasД«t manuskriptu pirms publicД“ЕЎanas.

Kā allaž es pateicos parastajiem aizdomās turamajiem – Vendijai Vaksai, Sūzanai Krendelai, Timam, Meganai un Konoram. Paldies par jūsu pacietību un mīlestību un par to, ka jūs vienmēr zināt, kad mani ir nepieciešams steigšus atgriezt realitātē.

Pat gadalaiki apmet lielu pārmaiņu loku un vienmēr atgriežas, kur bijuši. Cilvēka dzīve ir loks no bērnības līdz bērnībai, un tā tas ir it visā, kam piemīt enerģija.

В В В В MELNAIS ALNIS, OGLALAS SIU CILTS SVД’TAIS

PROLOGS

Pamela

Sentsaimonsas sala DЕѕordЕѕijДЃ

1804. gada septembris

VД“tras ienes citu cilvД“ku dzД«ves fragmentus mЕ«sД“jДЃs, atgДЃdinot par to, ka mД“s neesam vientuДјi, un to, cik galД«gi nenozД«mД«gi esam. NeredzД“ti viДјЕ†i bija izpostД«juЕЎi krastu, izmetot salauzД«tus koka gabalus, neskartu porcelДЃna tasД«ti un vД«rieЕЎu pulksteni vД“l aizvien ar visu vДЃku un Д·Д“di manДЃ mД«ДјajДЃ liedagДЃ, un visi ЕЎie priekЕЎmeti mierД«gi atdusД“jДЃs smiltД«s gluЕѕi kДЃ veikala Д«paЕЎnieka vitrД«nДЃ rЕ«pД«gi izliktas preces. PaberЕѕot ar Д«kЕЎД·i porcelДЃna tasД«tes gludo malu, es iedomДЃjos, kДЃ cita cilvД“ka zaudД“jums ir kДјuvis par manu ieguvumu, par to, kДЃ viДјЕ†i atkal skalojas pДЃri smiltД«m, it kДЃ nekas nebЕ«tu noticis, un kДЃ daЕѕreiz ЕЎД·irtne starp beigДЃm un sДЃkumu ir tik neliela, ka abi ЕЎД·iet vienoti gluЕѕi kДЃ okeДЃna viДјЕ†i.

Koka dēļi, mājas vai kuģa atliekas, sarāvušās čokurā kā nobijies bērns, šūpoja kaut ko metālisku savās koka plaukstās. Es pavilcinājos tikai brīdi, pirms iebāzt roku spraugā starp diviem dēļiem, kur mani pirksti pieskārās kam cietam, mazam un aukstam. Pacēlu savu atradumu pret nespodro sauli un ieraudzīju platu zelta laulības gredzenu, kura malas bija nodilušas no valkāšanas, bet iekšā iegravētais uzraksts gandrīz izzudis. Piemiedzu acis, lai saskatītu labāk, grozot gredzenu starp pirkstu spilventiņiem, taču man izdevās atšifrēt tikai vienu vārdu. Mūžam.

Cieši sažņaudzu gredzenu savā plaukstā, prātojot, kam tas piederējis un kāds ceļojums to atvedis pie manis. Tā bija zīme, es domāju, jo līdz manām kāzām bija atlikušas vien trīs dienas, ja vien Džofrijs spēs atrast laiku, glābjot vētras pasaudzēto kokvilnas ražas daļu. Es nebiju viņa pirmā izvēle, taču nu viņš bija mans, un es sajutos saistīta ar nezināmo gredzena īpašnieku šī vienīgā vārda dēļ. Mūžam.

PalЕ«kojos augЕЎ