Atbildi zina tikai laiks

DЕѕefrijs ДЂrДЌers

Kliftonu ģimenes sāga ir ambiciozākais izcilā Lielbritānijas rakstnieka Džefrija Ārčera romāns. Šajā grāmatā, kura aizsākas 1919. gada Bristoles nomalē, lasītājs dodas dramatiskā, negaidītu un galvu reibinošu pavērsienu pilnā piedzīvojumā pa Kliftonu dzimtas ceļu. Pat pēdējo lappusi aizverot, rodas nepārvarama vēlme šo ceļojumu turpināt… Uzticīgais un mīlošais Meizijas vīrs kādudien aiziet uz darbu ostas dokā un vairs neatgriežas. Kaut kā savelkot galus, Meizija sastopas ar šķēršļiem, kurus rada viņai nezināms, ārkārtīgi ietekmīgs cilvēks. Meiziju vada pārliecība, ka viņa paveiks visu iespējamo, lai izrautos no trūkuma un bezcerības un atvērtu logu uz pasauli savam ļoti talantīgajam dēlam Harijam.

DЕѕefrijs ДЂrДЌers

Atbildi zina tikai laiks. No angДјu valodas tulkojusi IngЕ«na Jundze

VeltД«jums Elanam Kvilteram

1927-1998

Pateicos cilvД“kiem, kuri man snieguЕЎi nenovД“rtД“jamu palД«dzД«bu ar saviem padomiem un atbalstu izpД“tes darbДЃ:

DЕѕonam Enstijam, Saimonam BeinbridЕѕam, DЕѕonam Kleverdonam, Eleanorai Draidenai, DЕѕordЕѕam Heivensam, Elisonei Prinsai, MarД« Robertsai, SЕ«zanai Votai, Deividam Votsam un PД«teram Votsam.

MEIZIJA KLIFTONE

1919

PrelЕ«dija

Es kДјuvu grЕ«ta, un tikai tДЃdД“Дј tapa ЕЎis stДЃsts. CitДЃdi tas nekad nebЕ«tu uzrakstД«ts. Saprotiet, es allaЕѕ biju plДЃnojusi zaudД“t nevainД«bu izbraukuma laikДЃ uz VestonsjЕ«permД“ru, tomД“r ne jau ar ЕЎo vД«rieti.

Arturs Kliftons ir dzimis Stilhausleinā, gluži tāpat kā es. Viņš pat mācījās tajā pašā Merivudas pamatskolā. Tikai es biju par viņu divus gadus jaunāka, un šā iemesla pēc viņš nezināja, ka vispār eksistēju. Visas meitenes manā klasē bija viņā iemīlējušās. Un ne jau tikai tāpēc, ka viņš bija skolas futbola komandas kapteinis.

Skolas laikā Arturs par mani neizrādīja ne mazāko interesi, taču drīz pēc viņa atgriešanās no Rietumu frontes viss mainījās. Neesmu pat īsti pārliecināta, ka tajā sestdienas vakarā, kad deju zālē izvēlējās uzlūgt tieši mani, viņš zināja, kas es esmu. Godīgi sakot, arī man nācās kārtīgi ieskatīties, līdz viņu pazinu. Viņš bija uzaudzējis mazas ūsiņas un matus atķemmējis atpakaļ kā Ronalds Kolmens. Tajā vakarā viņš neskatījās ne uz vienu citu meiteni, un, kad dejojām pēdējo valsi, es zināju, ka mūsu precības ir tikai laika jautājums.

Atpakaļceļā Arturs turēja manu roku un mēģināja mani noskūpstīt, kad bijām sasnieguši manas mājas durvis. Es aizgriezos. Viņa svētība mācītājs Votss pietiekami bieži bija man atgādinājis, ka jāsaglabā šķīstība līdz dienai, kad tikšu salaulāta. Un mūsu kora skolotāja Mandejas jaunkundze brīdināja mani, ka vīrieši grib tikai vienu un, to dabūjuši, ātri zaudē interesi. “Kā īsti ir, vai Mandejas jaunkundze runā par savu pieredzi?” es bieži iedomājos.

Nākamajā sestdienā Arturs uzaicināja mani uz kino paskatīties Lilianas Gišas tēlojumu filmā “Salauztie ziedi”. Un es atļāvu viņam aplikt roku man ap pleciem, tomēr no skūpsta vairījos. Viņš pārāk neuzstāja. Taisnību sakot, Arturs bija diezgan kautrīgs.

Atkal bija pienākusi sestdiena. Šoreiz es atļāvu, lai viņš mani noskūpsta, bet atgrūdu viņu, kad viņš mēģināja paslidināt plaukstu zem blūzes. To darīt es viņam neatļāvu līdz tam laikam, kad saņēmu bildinājumu, viņš nopirka gredzenu un mācītājs Votss mūs baznīcā uzsauca otro reizi.

Mans brālis Stens apgalvoja, ka esmu pēdējā zināmā jaunava tajā Eivonas upes krastā, kurā dzīvojām mēs. Man tomēr bija aizdomas, ka lielākā daļa uzvaru, ar kurām viņš mēdza lielīties, ir kaldinātas vienīgi viņa prātā. Un tomēr es nolēmu, ka īstais brīdis beidzot ir pienācis. Un kur gan vēl labāk to izdarīt, ja ne izbraukuma laikā Vestonsjūpermērā, turklāt ar vīrieti, kurš mani apprecēs jau pēc dažām nedēļām?

Tikko paguvuЕЎi izkДЃpt no autobusa, Arturs un Stens tЕ«daДј d