Д’nu lД«cis
Nora Robertsa
Bostonas advokātu Īlaju vajā mediji un policija, jo viņš tiek turēts aizdomās par savas sievas slepkavību. Kaut arī Īlajs tiek atzīts par nevainīgu, advokāta reputācija ir bezcerīgi sagrauta, tāpat kā viņa dvēsele. Īlajam nepieciešama svētnīca, vieta, kur veldzēt dvēseli un sadziedēt rētas. Bērnības māja “Kraujas nams” Viskija līcī, kuru apsaimnieko izdarīgā māksliniece Eibera, kļūst par viņa patvērumu… Līdz brīdim, kad Īlajs un Eibera attopas iepīti gadsimtiem senos baumu un puspatiesību tīklos, kas var paraut zem Viskija līča okeāna dārdošajiem viļņiem visu, kas viņiem dārgs.
Nora Robertsa
Д’nu lД«cis. No angДјu valodas tulkojusi LiДЃna Niedra
Maniem dēliem un meitām, kuras viņi man devuši.
Un visiem nДЃkamajiem.
ZAД»A KДЂ PЕЄД¶IS, MIRDZOЕ A, TUMЕ A KДЂRDINДЂJUMU APSД’STA JЕЄRA.
В В В В DЕѕeimss Elrojs Flekers
TUMSA
Milzum daudz ДјauЕѕu dzД«vo klusДЃ izmisumДЃ. TДЃda samierinДЃЕЎanДЃs ir apzinДЃta nolemtД«ba.
В В В В HENRIJS DEIVIDS TORO
PirmДЃ nodaДјa
Zaļganās gaismas periodiskajā plūdumā pāri Viskija līcim cauri drēgnajam lietus aizsegam dienvidu pusē uz klints izvirzījuma rēgojās ,,Kraujas nama” masīvais siluets. Pauzdams izaicinājumu, tas vērsās pretī aukstajam, nepakļāvīgajam Atlantijas okeānam, it kā teiktu, ka pastāvēs tikpat ilgi, cik plašais ūdens klajs.
Jau vairāk nekā trīs gadu simteņus trīs varenie un izturīgie ēkas stāvi tumšām logu acīm – dažādos iemiesojumos – pāri nelīdzenajam, izrobotajam krastam vēroja viļņu bangošanos un šļakstus.
NelielДЃ akmens kotedЕѕa, kurДЃ tagad glabДЃjДЃs dДЃrza darbarД«ki un piederumi, apliecinДЃja, cik pieticД«gos apstДЃkДјos Дјaudis sДЃkotnД“ji bija cД«nД«juЕЎies ar nikno un mainД«go Atlantijas okeДЃnu, lai izdzД«votu JaunДЃs pasaules klinЕЎainajДЃ zemД“. SavukДЃrt zeltainie smilЕЎu vaДјЕ†i un izliektДЃs kores, plaЕЎas, vД“ju appЕ«stas akmens terases apdziedДЃja to laiku uzplaukumu.
IespaidД«gais nams bija pДЃrcietis vД“tras un negaisus, nolaidД«bu un nevД“rД«bu, apЕЎaubДЃmu gaumi, izaugsmi un pagrimumu, skandДЃlus un paЕЎtaisnuma apliecinДЃjumus. PaaudЕѕu paaudzД“s tur bija dzД«vojuЕЎi un miruЕЎi Lendoni, svinД“juЕЎi svД“tkus un vД“rojuЕЎi, vijuЕЎi intrigas, zД“luЕЎi un plaukuЕЎi, vДЃrguЕЎi un nД«kuДјojuЕЎi.
Gaismā, kas plūda pāri okeānam no Masačūsetsas akmeņainās, krāšņās ziemeļu piekrastes, nams spoži mirdzēja, bet tumsā tas norobežojās un noslēdzās.
Tas stāvēja tur jau ilgi, ļoti ilgi, bet tagad tas bija vienkārši “Kraujas nams”, kas valdīja pār jūru, smiltīm un Viskija līča ciematu.
Īlajam Lendonam “Kraujas nams” bija vienīgā vieta pasaulē, kurp doties. Ne tik daudz kā uz patvērumu, cik glābiņu no visa, kas bija noticis viņa dzīvē pēdējos vienpadsmit briesmīgajos mēnešos.
ДЄlajs tik tikko vairs pazina pats sevi.
Divarpus stundu ilgais brauciens no Bostonas pa slidenajiem ceļiem bija viņu nomocījis. Tomēr viņš atzina, ka bieži vien nogurums ļāva viņam atslābt gluži kā mīļākā. Apstājies tumsā pie mājas, lietum plīkšķot pret automašīnas priekšējo stiklu un jumtu, domās Īlajs apsvēra, vai sakopot enerģiju, lai izkāptu ārā, vai palikt turpat un varbūt iemigt.
Muļķīgi, viņš nolēma. Skaidrs, ka viņš negulēs mašīnā, ja dažu soļu attālumā gaida ļoti labas gultas.
Taču viņš nespēja rast spēku, lai izņemtu no bagāžnieka čemodānus, tāpēc pakampa no blakus sēdekļa tikai divas nelielās somas – tās, kur atradās klēpjdators un vairākas pirmās nepieciešamības mantas. Izkāpjot no automašīnas, viņš sajuta sejā iesitamies lietus lāses, un aukstais, zēvelējošais Atlantijas okeāna vējš izrāva viņu no letarģijas ārējā slāņa. Viļņi šļācās pret akmeņiem un apskaloja smiltis, apvienojoties nemitīgi šņācošā rēkoņā.
Izvilcis no jakas kabatas mДЃjas atslД“gas, ДЄlajs uzkДЃpa akmens portika aizsegДЃ pie masД«vajДЃm parДЃdes durvД«m. TДЃs bija darinДЃtas no tД«kkoka, k