KaraДјa viltД«ba
StД«vs Berijs
Veco labo laiku vārdā bijušais aģents Kotons Malons piekrīt pavadīt uz Angliju kādu bēgli. Taču Londonā viņš negaidot nonāk ieroča stobra galā… Malons uzzina, ka nejauši iekļuvis diplomātiskā spēlē uz augstām likmēm – šo starptautisko incidentu uzkurina ģeopolitiskas kaislības un šokējoši Tjūdoru laika noslēpumi. CIP operācija cenšas atrisināt gadsimtiem senu noslēpumu, kurš spētu satricināt Lielbritāniju līdz pašiem tās karaliskajiem pamatiem.
StД«vs Berijs
KaraДјa viltД«ba. No angДјu valodas tulkojis Uldis Е Д“ns
PateicД«ba
Divpadsmito reizi no sirds pateicos DЕѕД«nai Sentrello, Libijai Makgvairai, Kimai Hovijai, Sindijai Marijai, Skotam Е enonam, Debijai Arofai, Kerolai LouenstД«nai, Metam Е varcam un visiem ReklДЃmas un pДЃrdoЕЎanas nodaДјas darbiniekiem. PiederД“t Ballantine Books un Random House izdevniecД«bas komandai ir gods.
ДЄpaЕЎs paldies Markam Tavani, kuram piemД«t Д«paЕЎs talants izspiest no rakstniekiem neiespД“jamo.
Un Saimonam Lipskaram, kurš pratis izvairīties no suņiem un joprojām ir dzīvs un var piedāvāt speciālista padomu.
DaЕѕus es vД“lД“jos izcelt Д«paЕЎi. Pateicos Oksfordas absolventam Nikam Seijersam, kolosДЃlam dЕѕentlmenim un teicamam publicistam, kurЕЎ pastДЃstД«ja par daЕѕiem britu dzД«ves smalkumiem (tДЃtad visas kДјЕ«das ЕЎai darbДЃ ir manД“jДЃs); ДЄanam Viljamsonam, ekscentriskam britu grДЃmatu izplatД«tДЃjam, kurЕЎ izrДЃdД«ja mums OksfordЕЎД«ru, un Merilai Mosai ar visu publicitДЃtes komandu, Debai Zifai un DЕѕerienai Gellerei, mЕ«su nozares izcilniecД“m.
KДЃ allaЕѕ, Д«paЕЎi pateicos savai sievai Elizabetei, manai nenovД“rtД“jamajai mЕ«zai.
Savās jaunākajās grāmatās es esmu pateicies arī Džesikai Džonsai un Esterei Garjerei, kuru pūliņi ļauj darboties uzņēmumam Steve Berry Enterprises un kas atvieglina manu nastu.
DЕѕesika un Estere, ЕЎД« grДЃmata ir veltД«ta jums.
“Es jums saku, mans tronis bijis karaļu sēdeklis. Es neļaušos, lai pēc manis kāds nekrietnelis nāk, kurš gan cits mani nomainīs, ja ne karalis.”
В В В В ELIZABETE I
Prologs
Vaitholas pils
1547. gada 28. janvДЃris
Ketrīna Parra saprata, ka beigas tuvojas. Atlikušas tikai dažas dienas, varbūt vien dažas stundas. Jau pusstundu viņa klusuciezdama stāvēja un vēroja, kā ārsti veic izmeklēšanu. Tagad bija pienācis laiks atzinumam.
– Ser, – ierunājās viens no ārstiem. – Jūsu dzīvību glābt vairs nav cilvēka spēkos. Jums vislabāk būtu tagad gremdēties apcerē par savu pagājušo dzīvi un lūgt Dieva žēlastību caur Kristu.
Viņa noraudzījās Henrijā VIII, kurš apsvēra padomu. Visu šo laiku, gulēdams gultā, karalis bija izdvesis skaļus sāpju kliedzienus. Uz mirkli mitējies, viņš pacēla galvu un uzlūkoja ziņnesi.
– Kurš tiesnesis sūtījis jūs taisīt spriedumu par mani?
– Mēs esam jūsu ārsti. Šis verdikts nav pārsūdzams.
– Prom! – Henrijs nokliedza. – Visi!
Pat nДЃves gultДЃ guДјot, karalis spД“ja pavД“lД“t. ДЂrsti steigЕЎus atstДЃja guДјamkambari, un izbiedД“tie galminieki tiem sekoja.
ArД« KetrД«na pagriezДЃs uz promieЕЎanu.
– Es lūdzu jūs, labā karaliene, palikt, – sacīja Henrijs.
Viņa palocīja galvu.
Vīrietis šķita saņemamies.
– Ja vīrs pilda vēderu ar brieža un cūkas gaļu, ja virsū uzēd vērša sānu gaļu un teļa pīrāgu, ja to noskalo ar eila un vīna plūdiem, kam neredz gala… – Henrijs brīdi klusēja. – Tad viņš ievāks savu nezāļu pilno ražu nestundā. Tad viņu maz priecēs aizvien plašākā karaļvalsts. Tieši tā, mana karaliene, ir noticis ar mani.
Patiesi vārdi. Karali bija pārņēmusi paša izsaukta kaite, kas pūdēja viņa iekšas un pamazām nīcināja viņa dzīvības kodolu. Viņš bija tā uzpūties, ka teju plīsa pušu, nejaudāja lāgā izkustēties un gulēja kā stings tauku blāķis. Šis jaunībā tik izskatīgais vīrs, kurš reiz lēca pāri aizsarggrāvjiem un prata šaut ar loku kā neviens cits visā Anglijā, kurš teicami kāvās bruņini