VД“ja ДЌuksti stikla lauskДЃs
KДЃrena Vaita
Stiklu mēdz uzskatīt par trauslu materiālu, bet tikai retais aizdomājas, ka tas ir ņemts no zemes, rūdīts ugunī un bezgalīgi skalojies okeāna viļņos. Īdita Heivorde izgatavo vēja zvanu virtenes no stikliņiem, kurus izskalojusi jūra. Tas ir viņas sirdsdarbs un mierinājums. Krāsainos stikliņus viņa sauc par nāru asarām un stāsta kādu skumju pasaku… Arī pašas Īditas dzīves mozaīka veidota caur sāpju un zaudējumu asarām. Kāda cena ir jāmaksā par spēju radīt, mīlēt un pasargāt savus tuvos zina vien viņa pati un vējš, kas ikdienas rotaļājas zvanu skaņās. Kurš ir tiesīgs spriest par sievietes izvēlēm, kad jānosargā dārgākais… Uz kādu rīcību katrs ir spējīgs mīlestības vārdā?
KДЃrena Vaita
VД“ja ДЌuksti stikla lauskДЃs
Maniem vecДЃkiem
PateicД«bas
Paldies visiem jaukajiem ļaudīm Bofortā Dienvidkarolīnas štatā par laipnību un silto uzņemšanu. Jo īpaši es pateicos Rhett House Inn personālam un Bofortas iedzimtajai Nensijai Retai. Milzu paldies un cieši apskāvieni Dī Felpsai par privātajām tūrēm un vietējās iedzīvotājas sniegto ieskatu tavā skaistajā pilsētā. Šī grāmata nebūtu iespējama bez tevis!
Īpašs paldies pilotam Sīvam Veiberam par man sniegto tehnisko informāciju saistībā ar lidmašīnām, lidojumu maršrutiem un visu citu, ko es vēlējos uzzināt. Licencētajai medmāsai un sertificētai ilgstošas aprūpes medmāsai Treisijai Ferovai, kam ir maģistra grāds pacientu aprūpē, – paldies par jūsu nenovērtējamo palīdzību visos jautājumos, kas šajā darbā saistās ar veselības jomu.
Paldies Meganai Vaitai un Alisijai Kelijai – manām izpētes biedrenēm –, kuras pavadīja mani braucienos uz Bofortu un pacietīgi gaidīja, kamēr es uzdevu nebeidzamus jautājumus tūrisma gidiem un izlasīju katru iegravēto uzrakstu uz itin visiem turienes kapakmeņiem.
Un ne mazāk svarīgi ir pateikties manām labākajām draudzenēm un autorēm Sūzanai Krendalai un Vendijai Veksai, kuru izpratne un prasme iedziļināties palīdzējusi man izstrādāt katru grāmatu iespējami labāk. Paldies, ka bijāt kopā ar mani no paša sākuma, kā arī pacēluma un kritienu brīžos – šajā vājprātīgajā rakstniecības darba laukā.
Nav jДЃbЕ«t istabai, lai spoki tur mistu,
Un mДЃjai nav jДЃbЕ«t;
Ir prātam gaiteņi, kas šķērso
Pasauli materiДЃlo.
В В В В EMДЄLIJA DIKINSONE
Prologs
BOFORTA, DIENVIDKAROLДЄNAS Е TATS
1955. GADA JЕЄLIJS
Ļaunas nojautas virmoja tveicīgajā nakts gaisā, brīdinot Īditu Heivordu par to, ka īsti kaut kas nav kārtībā. Kā ēna, kas aizzogas gar tukša nama durvīm, vai bultas nodrebēšana, kad durvis liekas droši aizslēgtas. Tiklīdz Īdita pamanīja kustību aiz atvērtā bēniņu loga, uz muguras viņai uzmetās zosāda. Dvaša sastinga neizelpota, gaidu aizkavēta; likās, ka locekļus dursta sīkas adatiņas.
Skatiens aizslīdēja projām no otas un sīciņā sarkanās krāsas piliena, ko viņa bija uzšļakstījusi uz iestīvinātā, baltā lelles kokvilnas naktskrekla, un apstājās pie vēja zvaniem, kurus viņa pati bija izveidojusi no jūras stikla un piekarinājusi ārpusē aiz loga. Tveicīgais un nekustīgais Dienvidkarolīnas vasaras gaiss bija sastindzinājis katru kustību, un tā tas turpinājās jau mēnešiem ilgi. Tagad toties radās sajūta, ka vēja zvani iedžinkstas, neredzamas vēja rokas sakustināti. Spilgti gaišzilie un zaļie stikla gabaliņi sašūpojās kā smilgu skaras lietus laikā.
Īdita paraudzījās uz durvīm, iedomādamās, ka varbūt atgriezies vīrs. Viņam nepatika aizslēgtas durvis. Sasitumu vietas, zilumi uz rokām, kas bija veiksmīgi paslēpti zem garām piedurknēm, tagad likās atgādinām par sevi, atmiņu uzplēsti. Īdita nosvieda otu, gandrīz nepievērsdama uzmanību sarkanās krāsas šļakatai leļļu mājas izmēra istabā, ko bija sākusi pārveidot. Viņu pārņēma dedzīga vēlme brāzties pie durvīm, atbultēt tās un steigties lejup uz virtuvi pie s