OtrДЃ iespД“ja

Nora Robertsa

Senā Būnsboro viesnīca ir pārcietusi kara un miera laikus, piederējusi dažādiem īpašniekiem, un ļaudis runā, ka tajā spokojas. Tagad Montgomeriju ģimene viesnīcu atjauno, un brīnumaino pārvērtību gaisotnē uzvirmo romantika un mīlestība. Neviens nenojauš, ka pēc viesnīcas restaurācijas pilsētiņā sāksies jauna dzīve…

Nora Robertsa

OtrДЃ iespД“ja. No angДјu valodas tulkojusi Anda Smilga

Noras Robertsas triloДЈijas par BЕ«nsboro viesnД«cu pirmais romДЃns

VeltД«ts DЕѕonam RД«zam, labДЃkajam priekЕЎniekam pasaulД“, kДЃ arД« BЕ«nsboro viesnД«cas personДЃlam

Sirds dziesma un klusums tajДЃ ir gan paredzД“jums, gan meЕѕonД«gas un veltД«gas ilgas.

В В В В H.V. LONGFELLO

1.В NODAД»A

Akmens sienas jau vairāk nekā divu gadsimtu garumā bija nemainīgas: vienkārši darinātas, raupjas un izturīgas. Tās bija būvētas no kalnos un ielejās saraktiem akmeņiem un kalpoja kā apliecinājums cilvēka pastāvīgajai vēlmei atstāt pēdas, celt un radīt kaut ko jaunu.

Divu gadsimtu gaitДЃ cilvД“ks bija papildinДЃjis akmens bЕ«vi ar Д·ieДЈeДјiem, koku un stiklu, nemitД«gi palielinot, pДЃrveidojot un uzlabojot sienas, pielДЃgojot tДЃs vajadzД«bДЃm, laikmetam un modes untumiem. Д’ka krustcelД“s slД“jДЃs pДЃri ciematam, kas pДЃrtapa pilsД“tДЃ ar aizvien jaunДЃm un jaunДЃm celtnД“m.

Zemes ceļš ietērpās asfaltā, zirgus un karietes aizstāja automašīnas. Mode mainījās zibens ātrumā. Par spīti tam, celtne joprojām stāvēja pilsētas Centrālā laukuma stūrī kā pastāvīga parādība laikmetu maiņas virpulī.

Д’ka bija pieredzД“jusi karu, uzklausД«jusi ЕЎДЃvienu troksni, ievainoto kliedzienus un iebiedД“to lЕ«gsnas. Tai nebija sveЕЎas asinis un asaras, prieks un dusmas, piedzimЕЎana un nДЃve. MДЃja plauka un zД“la labos laikos un pДЃrcieta sliktos. MainД«jДЃs tДЃs Д«paЕЎnieki un pielietojums, bet akmens sienas stДЃvД“ja kДЃ stДЃvД“juЕЎas.

Laika gaitДЃ mДЃjas elegantДЃ divstДЃvu veranda nosД“dДЃs. IeplД«sa stikls, cements sДЃka plaisДЃt un drupt. ReizД“m Дјaudis, kuri apstДЃjДЃs pie luksofora pilsД“tas centrДЃ, pievД“rsa skatienu baloЕѕiem, kas laidelД“jДЃs iekЕЎДЃ un ДЃrДЃ pa saplД«suЕЎajДЃm logu rЕ«tД«m, un prДЃtoja, kДЃdam nolЕ«kam savulaik kalpojusi vecДЃ celtne. Tad luksoforДЃ iedegДЃs zaДјДЃ gaisma, un vД“rotДЃji devДЃs tДЃlДЃk.

Bekets to zinДЃja.

Viņš stāvēja pilsētas Centrālā laukuma pretējā malā, aizāķējis roku īkšķus aiz džinsu kabatām. Vasaras karstais gaiss bija smags un nekustīgs. Ielās nebija mašīnu, un Bekets varēja netraucēti šķērsot Galveno ielu pie sarkanās gaismas, tomēr viņš gaidīja. Ēka ielas pusē bija pārvilkta ar necaurredzamu celtniecības plēvi zilā krāsā. Ziemas laikā tā palīdzēja saglabāt ēkas iekšpusē siltumu, kas noderēja strādniekiem. Tagad plēve aizturēja saules starus un slēpa ēku no pilsētas iemītnieku skatieniem.

Beketam bija skaidrs, kā ēka izskatīsies pēc tam, kad būs padarīti visi viņa ieplānotie uzlabošanas darbi. Plānu autors bija ne tikai pats Bekets, bet arī abi viņa brāļi un māte, tomēr rasējumi bija parakstīti ar viņa vārdu, jo Bekets bija Montgomeriju ģimenes būvuzņēmuma arhitekts.

Viņš šķērsoja ielu. Sporta kurpēs ieautās pēdas gandrīz nedzirdami mēroja soļus, neiztraucējot apkārt valdošo mēmo klusumu. Pulkstenis rādīja trīs naktī. Bekets iegāja zem sastatnēm un pa Svētā Pola ielu devās uz priekšu gar ēku. Laternu gaismā bija redzams, ka ķieģeļi un akmeņi ir rūpīgi notīrīti. Tas viņu iepriecināja.

Д’ka izskatД«jДЃs veca. TДЃ ir, Bekets nodomДЃja, un tieЕЎi senatnД«gums pieЕЎД·Д«ra Д“kai daДјu tДЃs skaistuma un pievilcД«bas. TomД“r tikai tagad, pirmo reizi Beketa dzД«ves laikДЃ mДЃja izskatД«jДЃs apkopta.

Viņš nogriezās gar ēkas stūri un pa saules izkaltēto zemi iesoļoja būvgružiem piemētātā vietā, kas kādudien kļūs par pagalmu. Verandas otrajā un trešajā stāvā šajā pusē bija labā stāvoklī. Pie