BrД«vД«ba piecdesmit nokrДЃsДЃs
E. L. DЕѕeimsa
Pēdējais romāns aizraujošajā Piecdesmit nokrāsu triloģijā. Ana jau no paša sākuma zināja, ka nebūs viegli mīlēt šo vīrieti, un viņu attiecībās rodas sarežģījumi, kurus neviens no abiem nebija paredzējis. Anai jāiemācās pieņemt Greja izšķērdīgais dzīvesveids, saglabājot pašcieņu. Savukārt Grejs cenšas pārvarēt tieksmi visu kontrolēt un viņam jāatbrīvojas no pagātnes šausmām, kas vēl joprojām viņu vajā.
E L DЕѕeimsa
BrД«vД«ba piecdesmit nokrДЃsДЃs. No angДјu valodas tulkojusi Eva StankД“viДЌa
Para mi MamГЎ con todo mi amor y gratitud
Un manam mД«Дјotajam tД“vam
TД“ti, es pД“c Tevis ilgojos katru dienu
PateicД«bas
Pateicos NД«lam, savai droЕЎajai klintij.
KetlД«nai, kas ir man lieliska klausД«tДЃja, draudzene, uzticД«bas persona un tehniskДЃs jomas ДЈД“nijs.
Pateicos BД« par nepДЃrtraukto morДЃlo atbalstu.
ArД« Teiloram (kurЕЎ tДЃpat ir tehniskДЃs jomas ДЈД“nijs), SЕ«zijai, Pemai un Norai, kas prot mani lieliski izklaidД“t.
Par noderД«giem padomiem un smalkjЕ«tД«bu vД“los pateikties arД« dr. Reinai Sladerai, kas man palД«dzД“ja noskaidrot visus ar medicД«nu saistД«tos jautДЃjumus; Enai Forlinai par padomiem finanЕЎu jomДЃ; Elizabetei de Vo, kas man laipni izskaidroja Amerikas adoptД“ЕЎanas sistД“mas darbД«bu.
Pateicos Medijai Blandino par lieliskajiem, iedvesmojoЕЎajiem mДЃkslas darbiem.
ArД« Pemai un DЕѕilianai par kafiju sestdienas rД«tos un atsvieЕЎanu atpakaДј realitДЃtД“.
Pateicos saviem redaktoriem – Andreai, Šejai un mūžam jaukajai, tikai dažreiz saniknotajai Džanīnai, kas manus neprāta mirkļus uztver pacietīgi, izturīgi un ar lielisku humora izjūtu.
Pateicos Amandai un visiem Writers Coffee Shop Publishing House darbiniekiem, un vД“l arД« Дјoti pateicos visiem Vintage ДјaudД«m.
Prologs
Māmiņ! Māmiņ! Māmiņa guļ uz grīdas. Viņa guļ jau ilgi. Es izsukāju viņai matus, jo viņai tas patīk. Viņa nepamostas. Es viņu sapurinu. Māmiņ! Man sāp vēders. Es gribu ēst. Viņa šeit nav. Man slāpst. Es ieeju virtuvē, pievelku krēslu pie izlietnes un padzeros. Ūdens apšļaksta manu zilo džemperi. Māmiņa vēl joprojām guļ. Mosties, māmiņ! Viņa nekustas. Viņa ir auksta. Es paņemu savu segu un apsedzu māmiņu, un pats apguļos viņai blakus uz lipīgā, zaļā paklāja. Māmiņa vēl joprojām iemigusi. Man ir divas rotaļu mašīnītes. Tās brauc pa grīdu, uz kuras guļ māmiņa. Viņa laikam ir slima. Es meklēju kaut ko ēdamu. Saldētavā ir zirņi. Tie ir auksti. Es tos lēnām apēdu. Man atkal sāp vēders. Es guļu blakus māmiņai. Zirņu vairs nav. Saldētavā ir kaut kas cits. Tas nelāgi ož. Es to nolaizu, un mana mēle pielīp. Es gausi ēdu dīvaino atradumu. Garša ir riebīga. Es iedzeru ūdeni. Es rotaļājos ar mašīnām un guļu blakus māmiņai. Viņa ir ļoti auksta un nemostas. Durvis atsprāgst vaļā. Es apsedzu māmiņu ar segu. Viņš ir ieradies. Velns! Kas te, pie joda, noticis? Sasodīts, trakā maita! Nolādēts, nolādēts! Vācies no ceļa, sīkais mēsls! Viņš man iesper, un galva atsitas pret grīdu. Tā sāp. Viņš kādam piezvana un aiziet. Viņš aizslēdz durvis. Es apguļos blakus māmiņai. Man sāp galva. Atnāk policiste. Nē. Nē. Nē. Nepieskaries man. Nepieskaries man. Nepieskaries man. Es palieku pie māmiņas. Nē. Ejiet prom. Policistei rokās ir mana sega, un viņa mani satver. Es kliedzu. Māmiņ! Māmiņ! Es gribu pie māmiņas. Vārdu vairs nav. Es nespēju izrunāt vārdus. Māmiņa mani nedzird. Man nav vārdu.
– Kristjen! Kristjen! – Viņas balsī skan trauksme, un tā izvelk viņu no murgu un izmisuma dzīlēm. – Es esmu šeit. Tepat.
Viņš pamostas un redz, ka Ana ir noliekusies pār viņu, sagrābusi viņu aiz pleciem un purina. Meitenes sejā jaušamas raizes, zilās acis ir plati ieplestas, un tajās mirdz asaras.
– Ana. – Viņa balss pārvērtusies par aizsmakušu čukstu, un mutē jaušama kodīgā baiļu garša. – Tu esi šeit.
– Protams!
– Es sapnī redzēju…
– Zin