SlepkavД«ba kДЃ smalkДЃ mДЃksla
Deivids Morels
AizraujoЕЎais vД“sturiskais spriedzes romДЃns SlepkavД«ba kДЃ smalkДЃ mДЃksla gДЃzes laternu apgaismotajДЃ Dikensa laikmeta LondonДЃ kДјЕ«st par kaujaslauku, kurДЃ cД«nДЃs literДЃrДЃ zvaigzne un vДЃjprДЃtД«gs slepkava.
Retklifas lielceДјa slepkavД«bas 1811. gadДЃ satricinДЃja 19. gadsimta sДЃkuma Angliju. VainД«gais tДЃ arД« netika atrasts, un tas raisД«ja masu paniku visДЃ LondonДЃ.
Četrdesmit trīs gadus vēlāk ne mazāk skandalozais rakstnieks, darba Angļu opija lietotāja grēksūdze autors Tomass de Kvinsijs atgriežas Londonā. Viņam slavu atnesusi arī bēdīgi slavenā eseja par pagātnes slepkavībām Spriedumi par slepkavību kā vienu no smalkajām mākslām.
Dažas dienas pēc viņa ierašanās kāda ģimene tiek noslepkavota precīzi pēc senlaiku scenārija. Pēc visa spriežot, kāds izmanto viņa eseju par iedvesmas avotu un plānu. De Kvinsijs pats kļūst par acīmredzamu aizdomās turamo..
Deivids Morels
SlepkavД«ba kДЃ smalkДЃ mДЃksla
VeltД«ts Robertam Morisonam un Grevelam Lindopam par to, ka bijДЃt ceДјveЕѕi manДЃ ceДјojumДЃ pa Tomasa de Kvinsija pasauli.
IEVADS
No pirmā acumirkļa šķiet dīvaini, ka Anglijā Viktorijas laikmeta vidū, kas pazīstams kā cieši iegrožotu emociju laiks, tauta kļuva vai apsēsta ar jaunu literatūras paveidu, ko dēvēja par sensāciju romāniem. Kad 1860. gadā iznāca Vilkija Kolinsa romāns “Sieviete baltā”, tas aizsāka “sensāciju māniju”, kā to vēlāk nodēvēja tālaika kritiķi, – tas apmierināja “slimīgās apetītes alkas” un kā “vīruss… izplatījās pa visu valsti”. Lai gan jauno šokējošo literatūras darbu sākotne meklējama iepriekšējā gadsimtā populārajos gotiskajos romānos, sensāciju romānos sižets risinājās nevis senlaicīgās nomācošās pilīs, bet gan pavisam īstās Viktorijas laikmeta Anglijas mājās un to apkaimēs. Turklāt drūmajā noskaņā nebija nekā pārdabiska – tā auga un pūžņoja it kā cienījamu sabiedrības locekļu sirdīs, un to privātā dzīve slēpa šausminošus noslēpumus. Ārprāts, incests, izvarošana, šantāža, zīdaiņu slepkavības, dedzināšana, narkotiku lietošana, indēšana, sadomazohisms un nekrofilija – to un ne tikai to atbilstoši sensāciju romānu autoru ieskatiem slēpa viktoriāņu pieklājības un atturības plīvurs.
Papētot uzmanīgāk, Viktorijas laiku vidusposma sensāciju mānija šķiet loģiska reakcija uz tā laikmeta stīvajām, iegrožotajām emocijām. Nav iespējams pārvērtēt vidusšķiras un augstākās šķiras angļu centienus stingri nodalīt sabiedrisko un privāto dzīvi, slēpt savas patiesās jūtas no nepiederīgajiem. Paraža vienmēr turēt aizkarus aizvilktus pilnībā atspoguļo Viktorijas laikmeta cilvēku pārliecību par viņu mājas un privātās dzīves neaizskaramību – tai ir redzamā daļa, bet neredzamajā ielūkoties nav pieļaujams. Ikkatrā ģimenē noslēpumu bija pārpārēm, piedevām šis fakts tika uzskatīts par pašsaprotamu un svešiem gar tiem nebija nekādas darīšanas.
Tomass de Kvinsijs, pretrunīgi vērtētais Viktorijas laikmeta romānists, kura pārspriedumi par zemapziņu parādījās septiņdesmit gadu pirms Freida teorijas, par apvaldītajām jūtu izpausmēm un noslēpumiem izteicies šādi: “Nav tādas lietas kā aizmiršana. Viss reiz notikušais iespiežas prātā uz mūžiem un nakts laikā pēkšņi uzrodas atkal.” Rakstnieks ieguva vispārēju popularitāti, pastrādādams neiedomājamo – atkailinādams savu privāto dzīvi bēdīgi slavenajā darbā “Angļu opija lietotāja grēksūdze”, kuru Viljams Berouzs vēlāk nosauca par “pirmo un joprojām vislabāko grāmatu par narkotiku pieradumu”.
De Kvinsija baismais rakstības stils, kas īpaši novērojams darbā “Spriedumi par slepkavību kā vienu no smalkajām mākslām”, ierindo viņu sensāciju romānu aizsācēju vidū. Šī baismā eseja dramatizē bēdīgi slavenās Retklifas lielceļa slepkavības, kas 1811. gadā kā baiļu terors pārņēm