Karalienes zvД“rests
K. V. Gortners
Aizraujošs romāns par Kastīlijas Izabellas dramatisko pārtapšanas ceļu no izsūtītas atraitnes meitas par slavenu karalieni, cīnītāju, kura neatgriezeniski mainīja Spānijas un pasaules vēsturi. Greznās Segovijas pilis, Granadas kaujas lauks, intrigu apvītie Seviljas dārzi – Karalienes zvērests paver mums skatu uz vētraino jaunas nācijas dzimšanu un sarežģītu, aizraujošu sievieti, kas pārvar visus šķēršļus, kļūstot par Kastīlijas Izabellu.
K.В V. Gortners
Karalienes zvД“rests. No angДјu valodas tulkojusi DiДЃna Smilga
VeltД«ts manai brДЃДјameitai Izabellai Gortnerei un tuvajai draudzenei DЕѕЕ«ditai Merklai Railijai
Esmu nДЃkusi ЕЎai zemД“ un negrasos to pamest bД“got vai izvairД«ties no darba; es nesagДЃdДЃЕЎu tДЃdu prieku saviem ienaidniekiem un sДЃpes pavalstniekiem.
В В В В KastД«lijas Izabella PirmДЃ
Prologs
1454
Neviens neticД“ja, ka man lemts diЕѕens liktenis.
Es ierados pasaulē Kastīlijas pilsētā Madrigalā de las Altastorresā. Biju pirmais bērns mana tēva Huana Otrā laulībā ar otro sievu, Portugāles Izabellu, kuras vārdu deva man – veselīgai, neparasti klusai infantai, par kuras dzimšanu ziņoja zvanu skaņas un tukši apsveikumi, bet fanfaru nebija. Mans tēvs jau bija radījis troņmantnieku pirmajā laulībā, manu pusbrāli Enriki; kad divus gadus pēc manis māte dzemdēja Alfonso, nodrošinot Trastamaru līnijas turpināšanos, visi uzskatīja, ka man paredzēts tikai klosteris un vērpjamais ratiņš, turklāt vēlāk es būšu Kastīlijai noderīgs bandinieks laulību tirgū.
Dievam, kДЃ jau bieЕѕi notiek, bija citi plДЃni.
Es vД“l joprojДЃm atceros stundu, kad viss mainД«jДЃs.
Tobrīd man vēl nebija pat četri gadi. Tēvu nedēļām ilgi mocīja baismīgs drudzis, un viņš gulēja aiz slēgtajām apartamentu durvīm Valjadolidas cietoksnī. Es īsti nepazinu šo četrdesmit deviņus gadus veco karali, ko pavalstnieki bija iedēvējuši par El Inъtil jeb Nederīgo, tādējādi norādot uz viņa valdīšanas veidu. Vēl šobaltdien es atceros tikai kalsnu gara auguma vīru ar skumjām acīm un nedrošu smaidu. Reiz viņš pasauca mani uz savām istabām un pasniedza dārgakmeņiem rotātu ķemmi, kas emaljēta pēc mauru paražām. Kamēr es uzturējos tēva tuvumā, aiz viņa troņa visu laiku stāvēja tumsnējs īsa auguma dižciltis un, greizsirdīgi uzlicis strupos pirkstus valdniekam uz muguras, uzmanīgi vēroja mani.
Vairākus mēnešus pēc šīs tikšanās es nejauši dzirdēju kādu no savas mātes dāmām pačukstam, ka sīciņajam augstmanim nocirsta galva un mans tēvs viņa nāves dēļ ieslīdzis neremdināmās sērās.
– Viņu nogalināja tā portugāļu vilcene, – sievietes runāja. – Nogalināja konetablu Lunu, jo viņš bija karaļa mīlulis. – Pēc tam viena no viņām nošņāca: – Kuš! Bērns klausās! – Visas vienlaikus sastinga gluži kā gobelēnā ieausti stāvi, tiklīdz ieraudzīja mani sēžam nišā viņām blakus un aizrautīgi vērojam notiekošo.
Aizritēja vien dažas dienas pēc tam, kad noklausījos dāmu sarunu, un no rīta mani steigšus pamodināja, ievīstīja apmetnī un izveda pa cietokšņa gaiteņiem līdz karaliskajām istabām. Mani iestūma smacīgā kambarī, kur kvēloja mazas krāsniņas, vijās vīraka dūmu virpuļi un ceļos nometušies mūki klusi dziedāja psalmus. Virs galvas apzeltītās ķēdēs karājās vara lampas, un eļļainā gaisma apspīdēja sadrūmušos augstmaņus, kas visi ģērbušies tumšās, bet greznās drēbēs.
Man pretД« bija liela gulta un tДЃs aizkari atvilkti.
Es apstājos uz sliekšņa, nevilšus meklējot sīciņo augstmani, kaut gan zināju, ka viņš miris. Pēc brīža es saskatīju tēva iemīļoto piekūnu, kas tupēja nišā, pieķēdēts pie sudraba mieta. Milzīgās acu zīlītes pievērsās man, dūmakainas un liesmu apspīdētas.
Nojautusi kaut ko baismД«gu, ko nevД“lД“jos redzД“t, es sastingu.