Supergovs fantāziņi
ArvД«ds DeДЈis
ElД«za DeДЈe
Šajā tehnoloģiju laikmetā, kurā valda datori, planšetes un viedtālruņi, bērni nereti pazaudē pašu svarīgāko ― iztēli. Viņi vairs neprot sapņot vaļā acīm un netic brīnumiem, pat apšauba tos. Mēs ļoti ceram, ka "Supergovs fantāziņi" palīdzēs bērniem un viņu mīļajiem vecākiem apjaust to, ka pasakas mīt mūsos un ka brīnumus savās dzīvēs radām mēs paši…
ArvД«ds un ElД«za DeДЈi
ArvД«ds DeДЈis, ElД«za DeДЈe
Supergovs fantāziņi
Pirmais fantāziņš, kurā Pauls uzzina, ka viņa tuvumā ir sargeņģelis
Pauls, bērnudārznieka gaitas pabeidzis, nu bija topošais 1. klases skolēns. Sapņotājs, fantazētājs un, pēc vecāku domām, niķupūznis un čīkstulis, jo nelabprāt iesaistījās ķildās un kautiņos ar vienaudžiem, bet gan sāka raudāt un skrēja sūdzēties mammai. Puikam bija mazliet atļukušas ausis, spurains nepaklausīgu matu ērkulis un kājās vienmēr baltas kedas, ar krītiņiem balinātas. Draugi Paulu dēvēja par Kedu, jo viņš nēsāja divus vai trīs izmērus lielākus apavus, purngalos sabāzdams vati un saņurcītas avīzes. Pie visa bija vainīga Paula taupīgā mamma, kura nešaubījās, ka kāja drīz izstiepsies, tāpēc jābūt prāvai rezervei.
Vasara bija padevusies varen silta, un saule biežāk karsēja nekā slēpās lietus mākoņos, tāpēc Pauls ar mammas un tēta atļauju vecmammas pavadībā regulāri devās uz Zoodārzu barot Zēzelīti ar mīkstu piena baltmaizi, kas maksāja 30 centu. Savādā radījuma mamma bija zebra, bet tētis – ēzelis. Neparastais dzīvnieciņš bija brūns, taču dažas ķermeņa daļas rotāja zebrām raksturīgās svītras. Arī kājas stiepās ēzelim neraksturīgi garas. Ciltsbrāļu atstumtam, Zēzelītim sūri klājās. Par viņu bieži zobojās pat zvēru kopēji.
Kādu rītu Pauls atkal viens spēlējās savā istabā. To klāja zālājam līdzīgs mīksts grīdas segums, bet oranžās sienas atgādināja saullēktu. Mamma, noslinkojusi un nepārnesusi no veikala nedz iemīļoto zemeņu, nedz gardo arbūzu un pat ne banānu saldējumu, otrā istabā čakli gludināja teātra rekvizītu noliktavas tērpus. Te piepeši zēns sajuta, ka aiz muguras kāds pūš karstu elpu pakausī. Ne tikai pūš, bet pat elš kā aizkusis skrējējs vai vingrotājs. Atskatījies Pauls ieraudzīja savu sirmo audzinātāju Bungu, ar kuru kopā gāja rotaļās vēl padebešu bērnudārzā. Tas bija sen, pirms mazais izvēlējās savus vecākus un nolēma doties uz zemi un ielīst mammas puncī. Bungs šoreiz šķita izpluinīts un satraucies – kā pa mici dabūjis. Viņa citkārt tik spodri baltie un mirdzošie spārni bija aizlauzti un pelēcīgi.
– Kā tu te gadījies? – vaicāja zēns.
– Esmu atsūtīts tevi uzmanīt. Nu es vairs nebūšu vienkārši draugs, bet gan tavs sargeņģelis. Būšu allaž blakus, kad vien tev mani savajadzēsies. Un par mammu nesatraucies – pieaugušie ir aizmirsuši debesīs pavadīto laiku un eņģeļus vairs neredz. Varēsim rotaļāties uz nebēdu! – atklāja Bungs.
– Bet kurš tad tevi samizoja? Vai eņģeļiem ir ienaidnieki? – gribēja zināt Pauls.
– It kā tu nebūtu sešas ziemas gājis debesu skolā… – atgādināja Bungs, – tie taču pelēkie eņģeļi.
– Piemirsu, kas tie tādi?
– Visi eņģeļbērni, kas par nepaklausību, kaušanos un ieriebšanu citiem izslēgti no debesu skolas. Ķerubi iestājās paradīzes vārtos ar liesmojošiem zobeniem un dimanta vairogiem un nevienu pelēko nelaida cauri, pat lūdzošu un vaimanājošu ne. Tagad tie uzmanību vērsuši uz Zemes bērnu samaitāšanu un izmantošanu savtīgajās interesēs. Nejaukākie un nekaunīgākie no tiem kā nindzjas ietērpušies melnos triko kostīmos un gāž podus. Pats debesu skolas direktors atņēmis viņiem spārnus, tomēr tie, bruņojušies ar kaķenēm, lingām un šaujamstobriņiem, negriež ceļu nevienam, arī saviem bijušajiem skolotājiem.
– Vai tev ir plДЃns, kДЃ viЕ†us pДЃrmДЃcД«t?В