TrД«s vД“ja mezgli
Народное творчество (Фольклор)
Kapteinis nu atraisa pirmo mezglu, un, lЕ«k, saceДјas tДЃds ceДјa vД“jЕЎ, ka kuДЈis zibens ДЃtrumДЃ ЕЎaujas pa jЕ«ru projДЃm.
Jau otrДЃ rД«tДЃ princis ierauga savas lД«gavas pili un vД“l laikДЃ nokДЃpj krastДЃ.
LД«gava vД“l nav aizgДЃjusi pie cita.
Ķēniņdēls apprec princesi un paliek tur par valdnieku.
MЕ«su kapteinis brauc atpakaДј uz savu nopelnД«to valsti. Brauc un domДЃ:
– Kam man tādas valsts vajaga, lai viņu ņem, kas grib – kas man nekait manā kuģī; bet apskatīties gan apskatīšos, kā viņi tur dzīvo.
Kapteinis atbrauc pie vecā ķēniņa un saka:
– Tavu dēlu es laikā aizvedu, bet viņa piesolīto valsti negribu, jo tik jauka dzīve nav nevienam ķēniņam kā man uz kuģa.
Bet vecais ķēniņš negrib kapteini laist projām…
Pasaku krājums "Trīs vēja mezgli" ir latviešu un cittautu garamantu apkopojums, kura gan liels, gan mazs atradīs sev tuvu varoni un motīvu. Pasakas par dzīvniekiem būs interesantas bērniem, bet sadzīves pasakas šķitīs noderīgas un gudras arī vecākiem. Spilgtākās pasakas rotā latviešu vecmeistara Riharda Zariņa ilustrācijas.
Народное творчество
TrД«s vД“ja mezgli
PRIEKЕ VДЂRDS
Šīs pirmās mūsu pasakas latviešu tautai, īpaši viņas jaunākai audzei pasniegdams, domāju, ka garš priekšvārds lieks. Latviešu prāts un sirds tās sagudrojuši, sacerējuši, sasildījuši, un latviešu prāts un sirds tās sapratīs, iecienīs, iemīlēs.
Ka uz latviešu prātu un sirdi var palaisties, to liecina mūsu tautas dziesmas. Tikai pāris gadu desmitu pagājuši, kamēr latvieši sākuši lielākā mērā krāt un ievērot savas tautas dziesmas, un – kādā cieņā un godā tās pie mums tagad! No tautas pasakām droši gaidāmas tādas pat sekmes.
Tautas pasakas kopā ar tautas parunām, tautas mīklām un dažādām citām tādām garamantām ir otrā (episkā) puse no īstenās vecās tautas dzejas, kuras pirmā puse (liriskā) ir tautas dziesmas. Šī otrā puse līdz šim diemžēl ļoti maz ievērota, un tas lielu lielais trūkums. Labi atstāstīta, vesela, nesamaitāta tautas pasaka ir priekšzīmīga proza tautas iedomas (fantāzijas) ziņā, ir priekšzīmīgs sacerējums tautas gara, tautas prāta apķērības ziņā. Zinātniekiem, kas pētī un dibina tautas valodu, tautas mitoloģiju, tautas visuvecāko vēsturi, kas dibina un pētī tautu visās viņas garīgās un ārējās īpašībās un savādībās pagājušos laikos un mūsu dienās, – zinātniekiem tautas pasakas no lielu lielā svara. Zinātnieki tādēļ krāj, dibina un pētī šīs dārgās tēvu gara mantas jo rūpīgi, jo uzmanīgi.
Bet neba zinātniekiem vien tautas pasakas ievērojamas. Tās jo sekmīgi kalpo arī dažam ikdienišķam dzīves nolūkam. Reti kāds sacerējums spēj, piemēram, tā aizgrābt un darbināt cik necik garā modra bērna prātu kā tautas pasakas. Var droši sacīt, ka garīgi možam bērnam patiks tautas pasakas un ka šīs pasakas tāda bērna prātu darbināt darbinās. Tādēļ pie visām izglītotām tautām labās skolas grāmatās uzņemtas vajadzīgā mērā tautas pasakas; tādēļ daudzi slaveni rakstnieki bērnu dienās bijuši lieli tautas pasaku mīļotāji.
“Es tagad dzīvoju zemnieku ciemā, klausos tautas pasakas, tautas dziesmas un nožēloju, ka tik nelāgi audzināts”, tā rakstīja slavenais krievu dziesminieks Puškins, kas savus bērna gadus pavadīja augstmaņu pulkā, kur tas visvairāk dzirdēja franču valodu, kur tautas valoda, tautas dzeja bija novārtā. “Es lasu tautas pasakas, jo viņās daudz dīgļu visam augstam un diženam,” liecina vācu slavenais rakstnieks Gēte. Te nu redzam, ka nevien bērniem, bet arī lieliem, pat varen lieliem vīriem tautas pasakas patīkamas, cienīgas un ievērojamas. Tas īpaši apcerams tiem mūsu zemes ļaudīm, kam Dievs devis gaišu, apķērīgu prātu un kas, pašā tautas vidū dzīvodami, līdz šim varbūt vēl nav ievērojuši, kādi gara jaukumi un